 |
| Aptuveni šāds tas "Ikarus", tikai pamatīgi izrūsējis un apkvēpis |
Šodien biju uz vienu tikšanos, bet par to kādreiz citreiz. Šis stāsts ir par to, ka līdz tuvākajai metro stacijai no tikšanās vietas dažas pieturas bija jāpabrauc ar autobusu. Ja uz turieni aizbraucu ar normālu autobusu, kurā diktors nosauca katru pieturu, tad atpakaļ braucot pagadījās nenormāli izgrabējis vecs "Ikarus", kurā pa spraugām ap durvīm, kur kādreiz bijušas gumijas, iekšā zēģelēja vējš un pamatīgi dīzeļdzinēja dūmi. Tas man atgādināja bērnību. Šajā transportlīdzeklī, protams, nekādas pieturas neviens nesauca.
Bažīgi lūkojos laukā, lai nepabrauktu garām metro stacijai. Te nākamajā pieturā iekāpa divas apaļīgas dāmas ~45 un nostājas man blakus. Domāju - tūlīt viņām uzjautāšu, kad tad tas metro īsti būs. Taču viņas laikam sajuta manus fluīdus, jo viena pagriezās pret mani un tieši jautā - kad tagad būs metro stacija? Es tā arī atbildēju, ka tieši to pašu grasījos jautāt viņām. Šīs abas atplauka platā smaidā un viena saka - прекрасно говориш по русски! Прибалт, да? Я сразу узнала, у меня пару студентов прибалты.* Otra saka - мы очень любим прибалтийский акцент, крута!** Tad šīs kādam citam pajautāja, kad būs metro, izrādījās, ka nākamajā pieturvietā, tā arī draudzīgi šķīrāmies. Tāds lūk šodien mazais jautrais piedzīvojumiņš.
* tu brīnišķīgi runā krieviski! Esi no Baltijas, ja? Es uzreiz atpazinu, jo man daži studenti no Baltijas.
** mums ļoti patīk baltiešu akcents, lieliski!
