Kā jau daži zin, pagāšnedēļ brīvprātīgi-piespiedu kārtā devos uz Sankt-Pēterburgu, lai piedalītos starptautiskā jauno žurnālistu forumā "Kultūru dialogs 2010". Forums bija veltīts jaunajiem medijiem, to saturam, satura monetizācijai un mediju konverģencei. Sajutāt, kādus gudrus terminus jau esmu samācījies?
Svētdienas vēlā vakarā ar vilcienu izbraucām no Maskavas, pirmdienas rītā jau pamodāmies Pēterburgā. Pie stacijas jau gaidīja autobuss, kurš mūs aizveda uz mītnes vietu - viesnīcu "Azimuts". Šajā ziņā jau ļoti cienīgi - ar kājām vispār nekur nebija jāiet, visur vadāja ar autobusu. Pusstundas laikā vajadzēja būt kaujas gatavībā, lai dotos uz Ermitāžu, foruma norises vietu. Viss jau būtu labi, tikai ļoti gribējās gulēt, jo vilcienā diez ko īsti pagulēt nesanāca.
Ierodoties Ermitāžā mūs sagaidīja vairāki reportieri un filmēšanas grupas, plus savas kameras un visus verķus uzreiz lika lietā arī ar mums kopā no Maskavas atbraukušās dažādu republiku televīziju filmēšanas grupas. Tā nu visi draudzīgi metās viens otru filmēt un intervēt. Diezkas jau īstenībā nav, kad brīdī, kad vēl īsti neesi pamodies, tā jau nesaproti īsti, kas notiek, tev sejā pāris kameras un mikrofoni, un jāmēģina gudri atbildēt uz kaut kādiem āķīgiem jautājumiem, pietam gudrā doma jānoformulē krievu valodā. Ne visai veiksmīgo rezultātu var redzēt šeit, Maskavas TV Centrs sižeta beigās. Pēc tam nācās atbildēt vēl uz vairāku radio žurnālistu jautājumiem. Nekad nebiju aizdomājies, cik dažādi ir mikrofonu-diktafonu risinājumi.
 |
| Ermitāžas Teātra zāle |
Pēc tam, kad visi viens otru bija izfilmējušies un izintervējušies, bedzot forums varēja sākties. Kopumā jāsaka, ka atmosfēra bija laba, nesamākslota un draudzīga. Kā dalībnieki bijām mēs, Lomonosova skolas žurfaka maģistranti, Pēterburgas Valsts universitātes žurfaka maģistranti un aspiranti, kā arī vēl dažu augstskolu studenti, mediju pārstāvji un interesenti. Norises vieta, Valsts Ermitāžas Teātra zāle - pagaidām greznākā vieta, kur jebkad esmu bijis šāda veida pasākumos.
 |
| Ermitāžas Teātra zāle |
Jautri bija tas, ka katram vajadzēja brīvprātīgi-piespiedu kārtā arī uzstāties. Ko un kā tur stāstīt? Uz šo jautājumu mums atbildēja - nu paskatieties foruma plānu, tur par tām tēmām arī kaut ko izdomājiet, vienalga, ko. Tā arī nācās improvizēt, jo par cik uz tādu forumu neviens no mums bijis nebija, tad nebija skaidrs, kadā līmenī, cik sarežģīti, un ko galu galā citiem būtu interesanti dzirdēt. Bet nu neko, plus mīnus visi no manējiem norunāja kaut ko diezgan sakarīgu. Es biju sagatavojis īsu un kodolīgu prezentāciju, kurā visus iepazīstināju ar resursiem, kur var iegūt info par Latvijā notiekošo krievu valodā, jo runājoties ar kursa biedriem bija skaidrs, ka vairums vispār neko nezin, daži zin un izmanto DELFI krievu versiju, bet mums taču ir vēl TVNET, DB.LV u.c., kur ir arī krieviskās versijas. Kā par brīnumu, daži pēc tam man teica, ka šī info tiešām esot bijusi jauna un noderīga.
 |
| Līdzīga tēma bija Rutube.ru redaktorei Jekaterinai Sapovič, uzstājāmies kopā |
Forumā uzstājās vēl dažādi interesanti cilvēki. Pakavēšos pie dažiem. Visinteresantākais laikam bija Krievijas mediju monstrs, šobrīd vispelnošākās avīzes un arī portāla "Komsomoļskaja Pravda" galvenais redaktors un boss Vladimirs Sungorkins (Владимир Николаевич Сунгоркин). Viņš dalījās ar savu pieredzi un atziņām, apvienojot "KP" drukātās un elektroniskās versijas. Lietas sauca īstajos vārdos, neslēpa, ka viņš ar "KP" taisa biznesu, galvenais ir pārdot saturu, un ka kaut kādi ētikas jautājumi viņam īpaši neinteresē.
Interesants bija arī Andrejs Miļohins (Андрей Милёхин), pētījumu holdinga "Romir" prezidents. Viņš savukārt stāstīja par problēmām, ar kurām saskaras veicot pētījumus dažādās valstīs un republikās vienlaicīgi. Aicināja arī vienmēr rūpīgi izvērtēt dažādus medijos publicētos skaitļus, jo lielākā daļa no tiem neesot pareizi, esot izrauti no konteksta, kaut kādi starprezultāti u.tml. Bieži vien viņš medijos redzot atsauces uz savu kompāniju, bet skaitļi absolūti neatbilstot patiesībai, par ko viņam vislielākais izbrīns. Savā ziņā viņš pārmeta žurnālistiem neprofesionalitāti un aicināja jaunos žurnālistus šādas kļūdas nepieļaut.
Labs pētījums bija lietuviešu meitenei no Pēterburgas Valsts universitātes. Viņa bija salīdzinājusi Lietuvas valdības ārpolitikas nostādnes un valstsvīru izteikumus ar to, kas parādās Eiropas medijos un Krievijas medijos. Rezultāti ļoti interesanti - vairumā gadījumos publikācijas pilnīgi pretējas tam, ko sludina Lietuvas valstsvīri. Bija patīkami dzirdēt, ka Latvijai un Igaunijai šajā gadījumā situācija esot daudz labāka.
Pacēlās arī jautājums par to, ka NVS republikās nacionālā valoda ir retums, tajā runā ļoti maz, un ja arī runā, tad rakstīt vairs neprot. Īpaši Kirgizstānā, Tadžikistānā un Kazahstānā. Bet arī citur īpaši spīdoši nav. Tas man lika aizdomāties, īpaši 18. novembra priekšvakarā, cik tomēr lieliski, ka mums, Latvijā, un arī Lietuvā un Igaunijā ir sava valoda, ka esam to nosargājuši. Vairākām NVS valstīm, izskatās, ka vilciens ir aizgājis, un tur neko vairs izdarīt nevar. Daudzmaz normāla situācija vēl ir Armēnijā, Azerbaidžānā un Ukrainā.
Jā, un abus vakarus vakariņas un ballīte "Virs Pēterburgas jumtiem" viesnīcas "Azimut" 18. stāvā. Te notika īstais kultūru dialogs un brāļošanās. Iepazinos ar visādiem cilvēkiem no visādām televīzijām un citiem medijiem. Lieki piebilst, ka šīs brāļošanās ielilga līdz vēlai naktij. Tik daudz visa kā, ko pārrunāt un ko izjautāt vienam par otru. Nācās kliedēt arī šādus tādus mītus par Latviju. Piemēram, ka bezmaz vai lielākais apvainojums esot, ja zvanot uz Latviju, ar latvieti runājot krieviski, obligāti vajagot runāt angliski. Izstāstīju, ka tik traki jau nemaz nav. Sapazinos arī ar radio "Brīvība" žurnālisti un raidījumu vadītāju Jeļenu Rikovcevu (Елена Рыковцева). Izstāstīju viņai arī savus piedzīvojumus uzsākot studijas Maskavā. Jeļenu mans stāsts tā ietekmēja, ka otrā dienā viņa par to jau stāstīja tiešraidē visai Krievijai. Te var izlasīt atreferējumu, ja ir pacietība tik garu tekstu lasīt.
Vēl vakaros demonstrēja šādas tādas studentu veidotas dokumentālās filmas. Īsts grāvējs bija vienkāršu Pleskavas džeku veidota filmiņa ar nosaukumu "Maskava bez cenzūras" (Москва без цензуры). Šis darbs saņēmis augstāko vērtējumu kaut kādā prestižā konkursā. Filma ir par Maskavu, nevis Krievijas galvaspilsētu, bet mazu, pamestu ciemu ar tādu pašu nosaukumu kaut kur Pleskavas apgabalā, tur dzīvojošajiem vecajiem cilvēkiem, viņu dzīvi u.tml. No vienas puses it kā jautri, no otras puses dziļš traģisms. Kaut vai viena tantuka frāze, ka viņu neņēma slimnīcā, esot pateikuši, ka viņai jau 85, pārāk veca, lai brauc nomirt atpakaļ uz mājām. Šo es iesaku noskatīties, ja rodas tāda izdevība.
Pēdējā, trešajā dienā filmēšanas grupām ekskluzīvā kārtā ļāva filmēt un fotogrāfēt Ermitāžu. Cik sapratu, parasti to nemaz tā neļauj darīt. Par filmētājiem un fotogrāfētājiem varēja uzdoties arī citi interesenti, kas gribēja pabaudīt mākslu. Vairāk kā trīs stundas novazājos pa turieni, līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Tie, kas bijuši, jau zin, ka tur jau mēnesis jāstaigā, lai sāktu kaut ko saprast, pārāk daudz tur visa kā visādos veidos gan pie sienām, gan uz sienām, gan uz griestiem, gan pie griestiem, uz grīdas, grīdā, vitrīnās, pat uz plazmas ekrāniem demo filmas rāda.
Vakarā bija pieņemšana viesnīcā "Oktjabrjskaja", kuru rīkoja Sankt-Pēterburgas pilsētas vadība. Faktiski jau parasts furšets ar neskaitāmiem tostiem un savstarpējām uzslavām, bet garšīgas gan tās uzkodas bija, vīniņam arī nebija ne vainas.
Nemanot bija pienācis šķiršanās brīdis, jo mums drīz vilciens uz Maskavu. Protams, ka skumji, visi tā sadraudzējušies, ka nezināja, ko tagad iesākt. Daži emocionālākie pat apraudājās. Viens operators, laikam no Tadžikistānas, lai varētu pārdzīvot atvadīšanos, pat aizgāja uz bāru 100 gramus ieraut un tad šņukstot nāca ar visiem apkamties.
Pēdējais piedzīvojums stacijā. Man šobrīd formējas kārtējais mācību vīzas pagarinājums. Noformēšanai ir paņemti visi mani dokumenti - pase kopā ar vīzu, reģistrācija. Faktiski esmu bez dokumentiem, kas Krievijā ir kaut kas neiedomājams. Šī iemesla dēļ vienubrīd nopietni apsvērām iespēju, ka man tā Pēterburga nesanāks, bet beigās tomēr ekspertu konsilijs nolēma, ka it kā nekam nevajadzētu būt, robežu taču nešķērsosim. Protams, ir man spravka, ka tas viss ir migrācijas dienestā vai kur tur, pases kopija, spravka, ka esmu students. Nu jā, un stacijā, ejot uz vilcienu, man miliči klāt - seržants tāds un tāds, lūdzu uzrādiet dokumentus! Domāju, ka nu gan esmu ielidojis, nu tik būs. Uzreiz šiem saku, ka pases man nav, bet man ir kaudze ar visādām spravkām, un rādu šim visu. Seržants paskatījās, paprasīja, ar kādu mērķi esmu te ieradies, tad ātri visu atdeva atpakaļ un novēlēja laimīgu ceļu. Pilnīgi neticami.
Tādas lūk trīs brīnišķīgas dienas, daudz iespaidi, iepazīšanās, kontakti, idejas. Ko ar to visu darīt, šobrīd vēl nezinu, bet kas zin', gan jau dzīvē kādreiz noderēs.
