Pagājušajā nedēļas nogalē apmeklēju 5. Maskavas Starptautisko valodu festivālu un iepazinos ar dažādiem interesantiem cilvēkiem. Kā es līdz kaut kam tādam nonācu? Vienkārši! vasarā satiku Līgu, pirms braukšanas uz Maskavu viņa iedeva Darjas kontaktus. Maskavā Darja man iedeva Leonīda kontaktus. Kas ir Līga? Kas ir Darja? Tas lai pagaidām paliek mans mazais noslēpums. Kas ir Leonīds? Leonīds ir ļoti interesants cilvēks, Maskavā dzīvojošs latvietis, tulkotājs, latviešu valodas pasniedzējs un popularizētājs, dzied Maskavas latviešu korī "Tālava". Lai arī cik neticami tas nebūtu, viņš ir nevis filologs, bet loģiskās matemātikas (matemātiskās loģikas?) pasniedzējs Maskavas Tehniskajā universitātē.
Tā vārds pa vārdam, un Leonīds man izstāstīja par tuvojošos festivālu, kurā viņš ar saviem audzēkņiem prezentēs arī latviešu valodu. Pie tam galvenokārt to darīs MVU Filoloģijas fakultātes maģistrantes, kuras šo valodu apgūst tikai pāris mēnešus. Savukārt izstāstīt par ventiņu dialektu ieradīsies atraktīvā stāstniece un ventiņu tradīciju zinātāja Līga Reitere (tā Līga, kas iedeva Darjas kontaktus, ir cita Līga). Viņš to stāstīja ar tādu azartu, ka es pavilkos un uzrakstīju par to relīzi Latvijas medijiem. Šie gan diezko atsaucīgi nebija, acīmredzot dienaskārtībā jaunās valdības veidošana u.tml., jo ziņa parādījās tikai Latvijas Avīzē un kādā lokālā i-neta portālā.
Nogale sākās piektdien ar ekskursiju MVU Galvenās ēkas tornī, kura pašā virsotnē iekārtots Ģeoloģijas muzejs. Ekskursiju par godu Reiter' Līgai bija noorganizējis Leonīds, un uz to uzaicināja vēl dažus interesentus, arī mani. Negaidīts un patīkams pārsteigums bija, ka uz ekskursiju ieradās arī Latvijas vēstniecības darbinieki - atašejs kultūras un mediju jautājumos Maija Bišofa un pats vēstnieks Krievijā Edgars Skuja ar kundzi. Iepazināmies, parunājāmies, ir tagad sakari. Un torņa muzejs arī eksotisks bez gala, bet tas ir jāredz un jāsajūt, jāredz panorāma no virsotnes, te to aprakstīt nav iespējams.
 |
| No kreisās - divas latviešu valodas kursu apmeklētājas, Edgars Skuja ar kundzi, Maija Bišofa, Līga Reitere, Leonīds Kotovičs un slavenais Juris Lūsis |
Ventiņu dialekta prezentācija bija atraktīva, sirsnīga, Reiter Līg sniedza ieskatu ne tikai izrunas un gramatikas īpatnībās, bet arī novada vēsturē, tradīcijās un tautiskā apģērba atšķirībās, saktās un jostās. Izskatījās, ka studentiem tas viss diezgan labi gāja pie sirds. Beigās pāris dziesmas nodziedāja "11. tramvajs", kurā latviešu tautasdziesmas dzied latviešu valodas apguvēji. Dziedāšana pieder pie Leonīda īpašās valodas apmācības metodikas. Noslēgumā tējas dzeršana un saviesīgas sarunas.
Svētdien, savukārt, lielais festivāls Čaikovska Valsts konservatorijas Centrālajā mūzikas skolas ēkā (Центральная музыкальная школа при Государственной консерватории им. П. И. Чайковского). 40 min prezentācijas visas dienas garumā, paralēli, ~70 valodas, visas interesantas, kā lai paspēj to visu apskatīties? Nācās izvēlēties dažas. Protams, gribējās arī redzēt latviešu valodas prezentāciju, auditorijas reakciju uz to.
Meitenes izstāstīja tīri labi, es tik daudz par latviešu valodu nezinu un nevaru izstāstīt. Pa vidu Līgas un Leonīda komentāri. Prezentācijā iepazinos ar vēl vienu latvieti, kura pasniedz latviešu valodu tajā pašā Starptautisko attiecību institūtā, kurā studē Andris no Liepājas. Sekoja atsevišķa Līgas ventiņdialekta prezentācija, kuru ir aprakstījis kāds sajūsmināts klausītājs. Viņš gan tur putro Latviju ar Lietuvu, bet tas sīkums.
Pēc tam pabiju žestu jeb nedzirdīgo valodas prezentācijā. Tagad beidzot ir aptuvena nojausma, ko viņi tur plātās. Uzzināju visādas interesantas lietas - kā apzīmē burtus, jēdzienus, dažādas darbības, kā tās savieno kopā. Tas viss veidojas no rokas atrašanās līmeņa attiecībā pret ķermeni, attālumā no ķermeņa, kustības virziena, paša ķermeņa stāvokli. "Vecmāmiņa" var pateikt pa burtiem, var parādīt uzreiz ar vienu žestu kombināciju, un tā ar ļoti daudziem jēdzieniem. Tāpat ar cilvēka vārdu - to var pateikt pa burtiem, bet parasti darot tā, ka iedod žestu kombināciju pēc spilgtākajām pazīmēm, piemēram čirkainais ar brillēm, un pēc tam attiecīgo cilvēku sauc tikai tā.
Sekoja tibetiešu valodas apmeklējums, kuru vadīja autentisks tibetietis. Tur katra zīme pati par sevi ir viena skaņa un nozīmē kaut ko vienu, tad viņas liek vinu virs otras līdz pat četrām zīmēm, un katrā gadījumā mainās skaņa un arī vārda nozīme. Nezinu, kā to ir iespējam iemācīties.
Tālāk interesēja ķermeņa valoda jeb neverbālā komunikācija, bet tur es vīlos, jo neko jaunu neuzzināju, likās pat, ka es lektorei varētu pastāstīt vairāk, nekā viņa man.
Turpināju ar senkrievu valodas prezentāciju. Šī bija ļoti interesanta. Lektors demonstrēja un analizēja vienu rindkopu no veca teksta, kurš pilns ar nenormāli seniem vārdiem un burtiem, kuri mūsdienās vairs neeksistē. Nesapratu, kā viņš vispār to varēja izlasīt, tur reāli varēja mēli izmežģīt. Lika atminēt visādus sen lietotus jēdzienus. Polpatadjesatj (šī ir izruna, rakstību, protams, es nevaru atkārtot, jo tādu burtu vienkārši arī kirilicā nav), izrādās, nozīmē bez piecpadsmit minūtēm pieci (16.45).
Noslēgumā noklausījos par sanskritu. Nu tas vispār ir kaut kas prātam neaptverams..Lektors bija džeks, kurš prot kādas 12 valodas, turklāt gados galīgi jauns. Pārsteidzošs fakts, ka tā rakstība radusies relatīvi nesen, līdz tam visus tos nenormāli garos tekstus, sutras, attiecīgi monstri vārds vārdā zinājuši no galvas un nodevuši viens otram no paaudzes uz paaudzi mutiski.
Festivāls beidzās ar nelielu koncertu, kurā starp priekšnesumiem bija iestudēti ... , nezinu, kā to sauc, starpspēlītes vai kā, kad uznāk divi jaunieši, seko īss dialogs - tu īru deju dejot proti - jā, nedaudz - džeks kaut ko patirinās - meitene pasmejās - ko tu te āksties - rekur ansamblis tūlīt parādīs, kā jādejo - uznāk ansamblis un nogriež riktīgu īru deju. Bet tās starpspēlītes tādas jaukas, nesamākslotas. Kopumā jāsaka, ka pasākums ļoti labs, labi noorganizēts un interesants. Jāatzīmē sirsnīgā un draudzīgā atmosfēra. Atkal pārliecinājos par to, ka krievi savos pasākumos prot izveidot īpašu atmosfēru, ko jau biju novērojis krievu jauniešu rīkotajos pasākumos uz Peldošās darbnīcas. Kā viņi to panāk, nesaprotu, bet latviešu Sipeniece, Krauze u.tml. var ņemties cik grib, bet tādu atnosfēru viņi nedabū. Varbūt tā ir tā latviešu mentalitāte?
Beigās vēl Leonīds mani ievilka arī furšetā, kur dabūju šampanieša glāzi, un iepazīstināja vēl ar divām feinām meitenēm, kas dzīvo Maskavā, kādreiz ir dzīvojušas Latvijā un tagad cenšas uzturēt latviešu valodas prasmi. Tāda lūk iespaidiem bagāta nedēļas nogale - diplomāti, Reiter Līg, muzejs tornī, Maskavas latvieši, latviski runājošas Maskavas meitenes un daudzas valodas.
Te īss video par festivālu.
