Apkārtne

MVU galvenais komplekss no putna lidojuma

Ir sestdienas vēla pēcpusdiena, esmu daudz maz izgulējies pēc iepriekšējām nervozajām dienām, izdomāju, ka varētu iziet apskatīties vismaz tuvāko apkārtni, jo Maskavā esmu jau nedēļu, bet Maskavu tā arī neesmu redzējis.

Spied te, lai redzētu lielāku mērogu

MVU galvenā ēku kompleksa apkārtne ir iespaidīgi plaša, tā ir sakopta, nekādas drazas nekur nemētājas. Faktiski tas ir milzīgs parks, kuram pa vidu ir galvenā ēka un apkārt ir izkaisītas vēl visādas ēkas, fakultātes, futbola un tenisa laukumi, strūklakas, alejas, pieminekļi. Ielas ir sakoptas, asfalta segums perfekts, nevienas plaisas vai bedres. Pa teritoriju max braukšanas ātrums ir 40km/h. Teritorijas aptuvenais garums, cik jau nu tā ar aci var noteikt, ir kādi 3km, platums kādi 2km. Ēkas vakaros un naktī ir skaisti izgaismotas.

Arī no putna lidojuma

Te arī viss skaidrs

Galvenā ēka no Lomonosova laukuma puses

Šādi tā ēka izskatās tumsā, pats redzēju

Izgaismojums

Izgaismojums

No teritorijas izvirzās Universitātes laukums, kurš ir aptuveni 1km plats un kādu 1,5km garš. Kā jau viss Maskavā ir milzīgs un iespaidīgi liels. Tagad, kad iedomājos Doma laukumu vai Līvu laukumu, man nāk smiekli. Centrālo vietu ieņem milzīgs baseins ar strūklakām, gar abām malām pieminekļu rindas zinātnes vīriem. Skatoties no universitātes puses vizuālais efekts ir tāds, it kā laukums sniedzas bezgalībā. Reāli laukums beidzas pie upes ielejas, no kurienes paveras iespaidīga pilsētas panorāma. Pacentīšos kādreiz tikt pie fotoaparāta un foto ievietot šeit. Par cik ēku komplekss ir kalnā (Ленинские горы), un pārējā pilsēta, vismaz skatoties prom no galvenās ēkas, ir zemāk lejā, un skatiens it kā sniedzas pāri ielejai un pilsētai, tādēl arī rodas šis bezgalības efekts.

MVU no Universitātes laukuma puses

 Te tas bezgalības efekts

Svilpjošais milicis

Tajā krustojumā, kas ir iznākot no metro stacijas "Университет", t.i. tuvākā stacija MVU Galvenajam kompleksam, regulāri var redzēt milici. Ar ko gan šis fakts tik interesants? Ar to, ka šis milicis staigā turp atpakaļ gar ielas malu, nevis pie krustojuma, bet kādu 100-150m attālumā no krustojuma, un ik pa brīdim pūš svilpē. Sākumā domāju, ka viņš svilpj kādam, kas ne tā brauc vai ne tur iet pāri ielai, bet nē, viņš ik pa brīdim svilpj vienkārši tāpat. Rīgā kaut ko tādu neredzēsi. 

Iepirkšanās

Kad lielās likstas ir aprakstītas, varu pievērsties ikdienišķākām lietām, viena no tām ir iepirkšanās. Būtībā viss ir nodrošināts kopmītnēs, te darbojas vesela industrija - milzīgajā foajē ir banku filiāles, divi bankomāti, aptieka, vēl šādas tādas pārtikas un sadzīves ķīmijas bodītes. Pastaigājot vēl pa koridoru labirintiem, kas savieno manu korpusu "Б" ar galveno korpusu "A" (tā ir tā vidējā, visaugstākā ēka) un citiem korpusiem, var atrast gan grāmatu veikalus, gan ziedu veikalus, kopētavu (tā kā mūsu Copy Pro, tikai mazāka), pasta nodaļu un ko tik vēl ne. Ir arī milzu ēdnīca, paēst var par ~120RUB (~2Ls), kas vispār priekš studentu ēdnīcas ir padārgi, es šādu summu maksāju savas Peldošās darbnīcas "Bufetē", kur kvalitāte un porciju lielums nav salīdzināms ar MVU ēdnīcu.

Bet par cik man tās piparbodītes nepatīk arī Latvijā, tad izgāju ielās pameklēt kaut ko normālāku. Pilnīgi nejauši uzgāju iepirkšanās centru "Ашан сити", kas pēc stila, izskata un lieluma ir aptuveni tāds kā mūsu "Alfa" vai "Spice". Iepirkšanās process tāds pats, nekādas atšķirības, tikai dažas īpatnības. Viena no tām - Latvijā, ja pircējs stumj iepirkumu ratiņus, un viņam kāds stāv ceļā vai tml., tad stūmējs minstinās, mīņājas, trinas, un ja šķērslis galīgi viņu nepamana, tad palūdz palaist. Te, savukārt, ratiņstūmēji bez stresa stumjas normālā ātrumā, pirms šķēršļiem praktiski nebremzējot, tādējādi ceļā stāvošie normāli palido malā. Pēc pāris reizēm, kad pētot kādu plauktu, atrāvos pa muguru un sāniem ar garāmbraucošajiem ratiņiem, sāku ieņemt tādu pozīciju un nostāties tā, lai no šādiem ratiņtriecieniem izvairītos. Otra īpatnība ir savstarpējā laipnību apmainīšanās starp pircējiem. Tajās pāris reizēs, kad apmeklēju lielveikalu, katru reizi biju liecinieks tādiem dialogiem, kā "когда наежаеш, извинятся надо - рот закрой - шалава!" un pagrūstīšanās rindā pie kasēm. Un šīs laipnības nevis starp vecām, kašķīgām tantēm, bet jaunām, simpātiskām sievietēm.

Nauda - ļoti grūti pierast pie tiem kvantumiem. 1000RUB ir ~20Ls. Naudaszīmes ir vesels žūksnis, es nekad pie kases nevaru atrast īstās, viņas jūk, krīt zemē, nelien makā pēc izmēra u.tml. Arī psiholoģiskais moments - kad pie kases par ne visai lielu pirkumu sarēķina 470RUB, pirmajā brīdī liekas ārprāts, nu es tagad esmu iegrābies. Īstenībā tas ir ~9Ls. Par cenām runājot, tās ir pilnīgi tādas pašas, kā Rīgā, šis tas ir par kādiem pāris santīmiem dārgāks, šis tas par kādu santīmu lētāks. Brauciens metro maksā 26RUB, kas ir ~0,50Ls, nopērkot to vienu, tādu pašu, kā Rīgā, e-talonu, kamēr neizlien virspusē, var braukāt turp atpakaļ krustām šķērsām kaut vai visu dienu.

Vēl lielveikalā redzēju tualetes papīru ar nosaukumu "CleanOK". Gar ielu malām te ik pa brīdim ir improvizētas letes, kur tirgo visādus niekus - makus, karotes, suvenīrus, uzkodas, dzērienus u.tml. Pie letes, kur tirgo lietussargus, redzams uzraksts 'Зонты дождевые" (lietussargi no lietus). Nosmējos pie sevis - interesanti, kādi lietussargi vēl var būt. Labi, labi, kāds jau man te Rīgā, kad šo stāstīju, apskaidroja, ka var būt arī "Зонты солнечные", t.i. saulessargi.

Sestā diena - kopmītnes 4

No rīta pa taisno uz miliciju/migrācijas dienestu. Jau pazīstamā milicijas dāmīte sāk pētīt manu vīzu un sāk kaut ko bubināt, ka viņai kaut kas tur nepatīk. Savāc visu un aiziet kaut kur blakus kabinetā pakonsultēties. Pēc brīža atnāk atpakaļ un saka, ka viņa mani neštrāfēs, jo kaut kas tur nav, bet tā īsti nepasaka, kas, tāpēc arī nesapratu, kas atkal ir mainījies. Vakar vakarā, protams, viņa to konstatēt nevarēja. Zvanu uz žurfaku  Karinai Rubenovnai un prasu, ko man tagad darīt. Šī saka, lai eju uz to reģistrēšanos, ja jau milicija mani negrib štrāfēt. Reģistrēšanās telpā tieku tikai pēc aptuveni pusstundas rindas, tur viss iet diezgan raiti. Te arī beidzot atklājās, kur ir problēma. Kopmītnēs var reģistrēt tikai ar mācību vīzu, bet man uz mēnesi ir tūrisma vīza. 

Zvanu uz žurfaku, saku šo, man pretī saka - oj, jā, tā ir, viņa galīgi esot palaidusi garām, ka man ir tūrisma vīza, jo visi parasti braucot jau ar mācību vīzu. Interesanti, kā gan man varētu būt mācību vīza, ja to mācību vīzu viņas pašas kārto, un to var dabūt tikai tad, kad reāli esmu uzņemts MVU. Ar tūrisma vīzu mani vajadzēja reģistrēt kaut kur citur, bet tas jau ir nokavēts. Lai es braucot atkal uz žurfaku, mēģināsim tikt skaidrībā, ko darīt.

Žurfaka ārzemju daļas dāmas intensīvi zvanās apkārt un konsultējas, kā iziet no radušās situācijas. Beigās verdikts ir tāds - vienīgais risinājums, lai izvairītos no lielākiem štrāfiem (cik sapratu, tad štrāfs šoreiz draudēja viņām pašām) un citām nepatikšanām, man cik vien ātri iespējams, ir jāizbrauc no valsts, jāsagaida visi nepieciešamie papīri mācību vīzai, jāuztaisa vīza un tad jābrauc atpakaļ.

Būtībā sanāk, ka četras dienas, ko esmu pavadījis nīkstot rindās kopmītnēs un nēsājot spravkas no viena kabineta uz otru, ir bijušas pilnīgi bezjēdzīgas. Četras dienas no manas dzīves, kuras atgriezt nekādi nav iespējams. Būtu zinājis, ka tā, nemūžam nebūtu uz Maskavu braucis. Labi, braucis būtu, bet pāris dienas būtu palicis pie paziņām, bija man tāds rezerves variants, nebūtu tajās kopmītnēs rādījies. Būtu uz Rīgu gaidīt mācību vīzu izbraucis uzreiz, cik nervus nebūtu ietaupījis.

Ielīdu Ecolines mājaslapā, tur man biļete atpakaļ jau nopirkta, bet mēneša beigās, kā biju plānojis braukt uz Rīgu. Tuvākais datums, uz kuru varu pārmest biļeti, ir svētdienas vakars (šodien ir piektdiena). Žēl, ka uz Balto nakti netikšu, bet ko darīt... Modernās iespējas, ka pats var pirkt biļeti i-netā, mainīt braukšanas datumus, tas nu gan ir vienkārši lieliski, visu cieņu Ecolines autobusiem.

Piektā diena - kopmītnes 3

Esmu jau pirms 10.00 pie telpas Nr.5. Cilvēki jūtami mazāk, kā iepriekšējās dienas, taču ir tāpat. Pie durvīm vesels bars ar tādiem, kuriem teikts, lai nāk 10.00 bez rindas. Tā kā 20 cilvēki bez rindas vienlaicīgi nevar ieiet, tad rinda ir tāpat. Taču šodien rinda kustās neticami ātri, un es jau pēc pusotras stundas esmu ticis iekšā. Atdod man pasi, papīrus, sūta uz grāmatvedību. Kāpēc man papīrus nevarēja atstāt vakar, un es nevarēju iet pa taisno šorīt uz grāmatvedību bez pusotras stundas stāvēšanas, jautāt nemaz nesāku. Tālāk viss diezgan ātri, grāmatvedība sarēķināja, cik man jāmaksā, kasē samaksāju, ar visiem papīriem un čeku atkal uz jau par ļaunu murgu kļuvušo telpu Nr.5. Tur visu atzina par labu esam, iedeva man krutāku pagaidu caurlaidi, uz mēnesi, īsto caurlaidi došot tad, kad būšu nokārtojis reģistrāciju.

Beidzot man ir kaut cik normāla caurlaide un pase, beidzot varu braukt uz savu žurfaku, kur, kā jau biju saņēmis ziņu, mani gaidot, lai var kārtot formalitātes. Žurfaka ārzemju  (jeb ārzemnieku) daļa mani sagaida ar patiesu prieku, iedod parakstīt visādus papīrus, un dāmas sāk stāstīt, ka ja es būtu ienācis uzreiz pie viņām, tad man trīs dienas ar ķīniešiem nebūtu bijis jātusē. Uz manu jautājumu, kāpēc man tajā pirmajā dienā, kad bija pārrunas un papīru kārtošana, neviens pat neieminējās, ka man jāienāk ārzemju daļā, atbilde bija, ka tas taču pats par sevi saprotams, ka bija jāienāk. Interesanti, kā gan es to varēju zināt, ja es pat par tādu ārzemju nodaļu neko nezināju, kur nu vēl to, ka visas formalitātes jākārto šajā daļā.

Nu jā, reģistrācija, ir Krievijā tāda eksotika, kas ES pilsoņiem nemaz nav saprotama, kāda vēl reģistrācija, ja man ir vīza uz mēnesi? Bet te trīs dienu laikā kaut kur ir jāreģistrējas, lai nepaliec karājoties gaisā un kaut kur būtu piesiets. Pa tām dienām, kamēr tikos, pārrunājos un biju kopmītņu gūstā, termiņš ir cauri, un man it kā jāmaksā sods, 2000RUB (~36Ls). Tas, ka tas ir MVU vainas dēļ, nevienam neinteresē. Saraksta man kaut kādus papīrus, man atkal jābrauc uz savu galveno ēku, tur pagrabā jāatrod milicijas/migrācijas dienesta iecirknis un tur jāsamaksā štrāfs, jāpaņem par to spravka (kā tad nu bez spravkas), tad jāiet uz citu kabinetu,  un tur mani piereģistrēšot.

Ieeju iecirknī, tur man izpēta datumus un saka, ka šodien vēl nav nokavēts, es mierīgi varu iet reģistrēties. Aizeju uz reģistrācijas vietu, tur darba laiks sen jau beidzies. Eju atpakaļ uz iecirkni, saku, ka gribu samaksāt štrāfu, lai rīt no rīta uzeiz varu iet reģistrēties. Dāmīte uniformā saka, ka šovakar viņa mani nevar štrāfēt, jo šodien es esmu legāls, lai es nāku rīt no rīta, tad viņa mani noštrāfēšot. Jautri.

Ceturtā diena - kopmītnes 2

Jau 9.00, stundu pirms īstā darba laika sākuma, esmu pie telpas Nr. 5, Viss tas pats, kas vakar. Uz priekšu nekas nekustas, haoss, pūlis, ķīnieši un citi aziāti, pa vidu gadās pa kādam amerikānim, bija kaut kāda vāciešu kompānija, pat viens meksikānis bija. Nu nezinu, ko viņi savā dzimtenē stāstīs par prestižāko Krievijas universitāti.

Mana stāva administratore izstāstīja, ka tā pie viņiem katru gadu notiek. Tad rodas jautājums, kāpēc viņi, ja jau ļoti labi zin, ka tā būs, neko nedara, lai tas tā nebūtu. Lielu gudrību nevajag, lai piesaistītu papildus darbiniekus, lai braucējiem pateiktu - nebrauciet tajā datumā, brauciet dienu vai divas vēlāk vai agrāk. Acīmredzot pie tā jau tā pierasts, ka viņiem tas liekas normāli. Kaut kāda tāda domāšana, ka es esmu klients, un viņi ir apkalpojošais personāls un serviss, te vēl ilgi nebūs.

Iekšā tieku pirms pašiem 18.00. Atdeva pasi, iedeva man kaut kādu spravku, ar kuru man jāiet uz citu telpu, tā kā pie gŗāmatvedības, tur man sarēķinās, cik man jāsamaksā, tad man jāiet samaksāt (kasē, skaidrā naudā, kādi vēl te elektroniskie norēķini), tad atkal it kā bez rindas jāiet atpakaļ uz telpu Nr.5. Solīts jau bija, ka par kopmītnēm jāmaksā nebūs, bet 5. telpas nostāja bija, ka par velti mēs te nedzīvosim, viņas neko nezin, par mēnesi uz priekšu jāsamaksā. 

Tā kā pulkstenis jau 18.00, uz grāmatvedību arī rinda, un arī grāmatvedībai darbs beidzas 18.00, tad neko vairāk šodien nepaspēju. Jāiet atkal uz telpu Nr.1 (tā ir tā pati telpa, kur man pirmajā dienā atņēma pasi), lai pagarinātu pagaidu caurlaidi. Pēc pavisam neilgas rindas, tikai ~1 sunda, tiku klāt. Caurlaidi man pagarina līdz nākamajam rītam, atņem pasi un visus papīrus, ko man pirms brīža iedeva telpā Nr.5, un pateica, lai es no rīta 10.00 bez rindas eju uz to pašu 5. telpu, tur viss būšot. Izjūtas kolosālas, neizsakāmi gribas braukt prom, taču atkal man nav pases, bez kuras īsti uz ielas nevar rādīties, jo pastāvot kaut kāda iespēja, ka miliči pārbauda, un ja pases nav, tad esot gara procedūra, kamēr tiek skaidrībā.

Esmu pārguris, izbadējies, nervi beigti. Vienīgā priecīgā ziņa, ka man tagad ir matracis, pēc trīs nakšu gulēšanas uz cietās finiera plāksnes tagad jūtos it kā gulētu dūnu pēļos.

Trešā diena - kopmītnes 1

MVU Galvenā ēka, korpuss "Б", kopmītņu fasāde

Pēc veiksmīgās iepriekšējās dienas varēju ķerties pie īstās noformēšanās kopmītnēs. Viss, kas jādara, ir jādodas uz telpu Nr.5, kur jau mani gaida mana pase un viss būs kārtībā. 

Taču kad ierados pie vajadzīgajām durvīm, ieraudzīju, ka pie tām jau tusējas kādi 100 cilvēki, lielākoties ķīnieši. Kā noskaidrojās, telpā visus apstrādā divas (!) darbinieces, kapacitāte ir ~3 cilvēki stundā. It kā pastāv kaut kāds saraksts, kurā arī es pierakstījos, bet tas visu laiku mainās, to neviens īsti nekontrolē. Izrādās, ka uz šo telpu faktiski ir divas rindas. Viena ir lielā garā, kurā stāv tie, kuri šajā telpā vēl tikuši nav, otra ir tiem, kuri vienreiz tur ir tikuši, kaut kādus papīrus ir dabūjuši, un kuri it kā var iet bez rindas, bet tā kā tādu bezrindnieku ir daudz, tad tiem ir atsevišķa rinda, kura miksējas kopā ar pamatrindu. Respektīvi, haoss nenormāls, visi ir dusmīgi un uzvilkti, brīžiem likās, ka izcelsies masveida kautiņš.

Ķīnieši krieviski nesaprot nemaz, izņemot dažus, kuri saprot dažus vārdus. Viņi ap durvīm saspiedušies kā aunu bars, izspraukties caur viņiem praktiski nav iespējams. Ik pa brīdim notiek saraksta pārbaude, lai saprastu, cik tālu tas ir pavirzījies, kas vispār notiek. Kāds uzņēmīgais iet sarakstam cauri, sauc vārdus un uzvārdus, prasa, vai te tāds ir, vai nav. Tad, kad nosauc kādu ķīniešu vārdu, tad neviens neatsaucas un visi ķīnieši stāv, it kā uz viņiem tas vispār neattiektos. Skaids, tātad nosauktais klāt nav, viņu izsvītro. Pēc kādām piecām minūtēm pēkšņi vienš ķīnietis pagriežas un sāk rādīt uz citu ķīnieti, redz, rekur ir tas pirms brīža nosauktais Luņ Džin Feng vai kā viņus tur visus sauc. Un šādi ar viņiem visu laiku. Tad vēl darbiniecēm pienākas pusdienlaiks, kuru viņas, protams, arī izmanto, kas izraisa sajūsmu rindā stāvētājos.

Prom īsti no rindas prom nevar, jo brīžiem sarakstā pārlec kādiem 10-20 cilvēkiem pāri, kuri it kā nav klāt, ja savu rindu palaid garām, tad viss, jāpierakstās no jauna, nevienam neinteresē, ka tu jau sešas stundas tur esi nostāvējis. Protams, vakarā, kad esmu notusējies tajā rindā no 10.00 līdz 18.00, visā tajā haosā un bezgaisā, faktiski bez ēšanas, tā arī netiekot tajā telpā, sajūta ir tāda, ka pie velna to visu MVU, šāda eksotika nav priekš manis, gribu savākt mantas un braukt mājās. Taču viens sīkums - pase man ir telpā Nr. 5, ja es tur līdīšu bez rindas, pūlis mani nolinčos, tāpēc jāstāv atkal otrā dienā jebkurā gadījumā.

Labi, ka izdevās apsardzei iestāstīt, lai mani laiž iekšā, jo pagaidu caurlaidei termiņš jau beidzies. Jā, apsardze te nopietna, pirmais miliču postenis ir caurlaide pie vārtiem, tad vēl ir iekšā pie durvīm, un tad vēl apsargs sēž katrā stāvā.

Kādā rindas stāvēšanas starplaikā atradu sava stāva administratori, kas izrādījās diezgan laipna un patīkama. Apsolīja man sameklēt matraci, bet rītā, šodien kaut kas tur, ka nevar viņa. Izstāstīja arī, kur man jāaiziet un jāpaprasa, kā var dabūt internetu, jo vads istabiņā ir, kad pieslēdzu, rāda, ka i-nets ir, bet nevienu lapu vaļā never. Vispirms par to interesējos vienā citā telpā, kuras durvis greznoja uzraksts "Отдел компютерного обеспечения", taču tur sēdošais vīrietis paziņoja, ka viņš par i-neta lietām neatbild, neko par to nezina un arī nezina, kur citur man par to jautāt. Nu jauki.

Diena beidzās ar to, ka pie matrača netiku, bet internetu es dabūju, vismaz kaut kāds progress šajā bēdu ielejā.

Otrā diena - trīs tikšanās

Pirmā tikšanās 11.00 Žurnālistu savienībā, kura atrodas diezgan stilīgā "РИА Новости" ēkā, kas  atšķīrās no apkārtējām celtnēm.ar modernāka dizaina fasādi. Tur iepazīstināja ar pārējiem maģistrantiem un Starptautiskās Žurnālistu savienību konfederācijas ģenerālsekretāru un Krievijas Žurnālistu savienības sekretāru Ašotu Džazojanu, kurš ir šī projekta iniciators un kūrē to no Maskavas puses. Džazojans izrādījās patīkams un omulīgs ar armēņu akcentu runājošs kungs. Beidzot noskaidrojās, ka projektu organizē MVU Žurnālistikas fakultāte (žurfaks), Starptautiskā Žurnālistu savienību konfederācija un NVS valstu humānās sadarbības fonds, kas to visu sponsorē. Projekta būtība ir savākt kopā maģistratus no visām bijušajām PSRS republikām un tādējādi veidot humānos sakarus starp visām republikām, vienkāršāk izsakoties, cīnīties par tautu draudzību. Maģistrantūras kurss saucas "Multimediji un starpkultūru komunikācija", esam 12 maģistranti. 

Nedaudz kaut ko papļāpājām ar viņu un pārējiem maģistrantiem, tad mūs veda atrādīt Krievijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājam Vsevolodam Bogdanovam. Bogdanovs iepazinās ar katru, pajautāja, ko kurienes katrs ir, pēc tam kādu pusstundu dalījās pārdomās par to, ka katastrofāli ir zudis prestižs žurnālista profesijai, ka to pamazām vajag uzlabot u.tml. Svarīgi ir nevis vienkārši sagatavot kādu materiālu, bet lai šīs publikācijas iespaidā kaut kas mainītos. Vēl izteicās, ka žurnālistikas kvalitāti grauj internets, taču viņš prognozēja, ka tas mainīsies, un pēc laika internets atkal būšot tikai saziņas līdzeklis. Tam nu es nekādi negribu piekrist. Beigās Bogdanovs katram no mums uzdāvināja paša sarakstītu grāmatu par Krievijas žurnālistiku ("Энциклопедия жизни современной российской журналистики"). Nu smalki!

Nākamā tikšanās bija pārrunas Žurnālistikas fakultātē. Sasēdināja mūs visus ap U veida galdu, vienā pusē mēs, maģistranti, pretī žurfaka vadība. Būtībā katrs no mums pateica kā viņu sauc, no kurienes ir, komisija katram pajautāja vienu jautājumu, pašķirstīja tās esejas, ko bijām sūtījuši, beigās paziņoja, ka visi esam uzņemti, ar to arī viss laimīgi beidzās. Te video par to.

Kādas divas stundas pagāja kārtojot papīrus, aizpildot nekaitāmas veidlapas un klausoties, kādi papīri vēl tik mums nebūs jāsadabū - diploma tulkojums, kas notariāli apstiprināts, neskatoties uz to, ka Latvijā jau tas vienreiz izdarīts, pases tulkojums un vēl visādi brīnumi, kuru racionālā jēga nav saprotama.

Pēc tam visi devāmies tikties ar NVS valstu humānās sadarbības fonda vadītāju, t.i., mūsu sponsoru. Fonda izpilddirektors un bijušais Armēnijas vēstnieks Armens Smbatjans izstāstīja par fonda un konkrētā projekta mērķi, īpaši uzsverot to, cik svarīgi ir stiprināt humānās (personīgi-cilvēciskās) attiecības starp bijušajām PSRS republikām. Beigās kopīgs foto un beidzot varējām būt brīvi. Visu dienu bez ēšanas, bijām jau stipri noguruši. Beigās fonda preses sekretārs Aleksandrs Kalugins, jauns un draudzīgs čalis (nu tā vismaz pirmajā brīdī liekas), uzcienāja mūs ar kafiju.

Kad atgriezos kopmītnēs, pulkstenis jau bija pāri septiņiem, stāva administratore, protams, jau prom, par matraci atkal jāaizmirst.

Pirmā diena - iebraukšana

Uz Maskavu var nokļūt ar lidmašīnu, vilcienu, autobusu, savu auto, autostopiem, ar divriteni, ejot kājām, gan jau vēl viskautkā, ar skrituļslidām, slēpēm, paraplānu u.tml. Izskatīju pirmās trīs iespējas, pārējās atstājot eksotisko ceļošanas veidu entuziastiem.

Lidojums uz Maskavu maksā ~80Ls, vilciena kopējā vagonā ~29Ls, plackartā laikam bija ~50Ls, kupejā ~90Ls. Autobuss Ecolines ~35Ls, ja uzreiz ņem turp/atpakaļ, tad 32Ls. Izvēlējos autobusu.

Brauciens autobusā kā jau autobusā, biju kādreiz braucis pa Eiropu vairākas diennaktis pēc kārtas, zinu kā tas ir, biju morāli tam gatavs, nekādi pārsteigumi vai vilšanās nebija. Brauciena ilgums ~14 stundas, ~900km, no Rīgas 19.20, pāri robežai Terehovā ~23.00, uz robežas Krievijas pusē kādu stundu stāvējām, Krievijas robežsargi/muitnieki nekādi reaktīvie vis nav. Pēc robežas šķērsošanas forši aizmigu, ~11.00 jau pamodos Maskavā, neatceros vairs, pēc kura laika.

Kā jau nojaušat, šis ir metro

Biju apbruņojies ar pilsētas karti, metro shēmu, iepriekš i-netā izpētījis, kas, kur un kā, tāpat man bija atsūtītas adreses un detalizētas instrukcijas, kur un kā jābrauc, telefonu numuri, ja nu kas. Būtībā viss bija vienkārši - vispirms uz žurfaku pēc norīkojuma uz kopmītnēm, tad uz pašām kopmītnēm. Metro shēmu un kā nokļūt no esošās stacijas uz jebkuru citu staciju, sapratu uzreiz, tas nu tiešām ir vienkārši un katrā stacijā ļoti saprotami uz sienas uzrakstīts/uzzīmēts. Veiksmīgi atradu žurfaku, pie apsardzes dabūju savus papīrus, tad pabraucot dažas pieturas ar metro un paejot kādu gabaliņu kājām nokļuvu kopmītnēs galvenajā MVU ēku kompleksā. Vienīgais, kas traucēja, bija smagais čemodāns, kurš gribot negribot jāvalkā līdzi.

MVU galvenā ēka, te ir arī manas kopmītnes

Dāmas attiecīgajā telpā man izrakstīja pagaidu caurlaidi, kura derīga līdz nākamajam rītam, pasi ar tekstu, ka tā būs telpā Nr.5, kur man rītdien (es iebraucu svētdienas pēcpusdienā) jānāk noformēties līdz galam, atņēma tik ātri, ka nepaspēju pat atjēgties. Tad iedeva spravku, ar kuru man jāiet tālāk uz kādu citu itelpu otrajā stāvā. Tur mani iereģistrēja kaut kādā žurnālā, iedeva atslēgas un ierādīja manus jaunos luksusa apartamentus astotajā stāvā.

Apartamenti sastāv no divām mazām istabiņām, ~8m2, katra paredzēta vienam cilvēkam, uz šīm divām istabiņām ir viena tualete un viena duša. Visnepatīkamākais pārsteigums bija tas, ka remonts kopmītnēs nav bijis vismaz gadus 30, viss ir vecs, drazains, netīrs, nokaļķojies un aprūsējis, krāsa visur ir atlobījusies. Izlietnes krāna rokturi katrs ir citādāks, karstais ūdens netek vispār (par laimi, dušā ir), aukstais ūdens, atgriežot krānu, šļācas laukā arī pa vairākām citām vietām. Līdz šim kaut kā naivi biju domājis, ka ievācoties telpās kopmītnēs, tās pirms manis ir daudzmaz sakoptas un iztīrītas. Šajā gadījumā telpa bija putekļaina, grīda pilna ar gružiem, princips - ievācies, pats arī tagad iztīri. Pirms manis acīmredzot te bija dzīvojuši ķīnieši, jo šur tur ir sazīmēti hieroglifi, dažās vietās uzlīmes ar hieroglifiem un ķīniešu ornamentiem, vēl šur tur karājas kaut kādi ķīniešu rotājumi un pat kaut kāda ķīniešu lelle.

Pēc tālā ceļa bija normāls sagurums, tāpēc tas viss bija diezgan vienaldzīgi, nenormāli gribējās ieiet dušā un kādas stundas pagulēt. Taču pārsteigumi nebeidza sākties. Pēkšņi pamanīju, ka gultā nemaz nav matrača, ar segu pārsegta vienkārši finiera plāksne. Sāku domāt, ka varbūt tas te tā ir normāli, bet tomēr aizgāju paprasīt, kā tad īsti ar to matraci ir. Attiecīgā dežūrējošā tantīte man atbildēja, ka šis jautājums ir pie mana, astotā stāva dežūrējošās tantītes (šitā, izrādās, bija centrālā dežūrējošā tantīte), un tā kā ir svētdiena, un mana stāva administratore, protams, šajā dienā nestrādā, tad man neatliek nekas cits, kā šo jautājumu risināt nākamajā dienā. Piebeidza viņa mani ar jautājumu: "Kā, vai tad jūs bez tā matrača nu nekādi nevarat?" Tā nu nācās nakti pavadīt kā jogam uz ar segu pārsgtas finiera plāksnes un mierināt sevi ar domu, ka labi vēl, ka nav jāguļ uz grīdas.

Kāpēc tā?

Piedāvājums studēt maģistrantūrā Maskavā nokrita pilnīgi no gaisa un absolūti negaidot. Izšķirties jā vai nē, nebija viegli. 

No vienas puses Maskavas Lomonosova Valsts universitātes akadēmiskais līmenis, cik noskaidroju, ir ļoti augsts. Piedāvātās studijas bez maksas, kopmītnes bez maksas, jāmaksā tikai par ēšanu u.tml., kas arī nav nemaz tik lēti. Jauna pieredze, jauni kontakti, izglītība, kāda Latvijā nevienam nebūs. Ņemot vērā, ka tagad visi raujas studēt uz Rietumiem, studijas un kontakti Krievijā radītu unikālākas iespējas darba tirgū, nekā ja es pabeigtu kādu vietējo maģistrantūru. Studijām Rietumos šķērslis ir arī manas ne visai spīdošās angļu valodas iemaņas, bet ar krievu valodu man īpašas problēmas nav. Likās arī, ka dzīvē kaut kas jāpamaina. 

No otras puses, braukt prom uz diviem gadiem, pamest darbu, draugus, turklāt vēl finansiālais jautājums. Bija ļoti maz informācijas arī par programmu, zināju tikai nosaukumu un ļoti vispārēju kursa aprakstu.

Lai vai kā, bet pēc apspriešanās un konsultēšanās ar vairākiem kompetentiem cilvēkiem un bijušajiem pasniedzējiem, izlēmu, ka jābrauc. Izlemt palīdzēja arī Latvijas Jauno zinātnieku apvienības biedri, kuru viedoklis bija viennozīmīgs - šādu izdevību pie šādiem nosacījumiem laist garām nedrīkst nekādā gadījumā.

Čemodāns - ja nu kāds nezina, kas tas tād

Pēc sākotnējām sarunām pa telefonu un e-pastu, motivācijas vēstules un 3 lpp. esejas "Jauno demokrātiju plusi un mīnusi" nosūtīšanas, augusta vidū saņēmu uzaicinājumu no Maskavas, ka 30. datumā mani gaida uz pārrunām. Nu ko, jākrāmē čemodāns un jādodas pretī jaunajam un nezināmajam.