Tā nu ir sagadījies, ka esmu uzsācis studijas maģistrantūrā Maskavas Lomonosova Valsts universitātes Žurnālistikas fakultātē. Lai man nebūtu jāatkārto atkal un atkal viens un tas pats neskaitāmiem interesentiem, top šī dienasgrāmata. Tajā īsi aprakstīšu savus piedzīvojumus un iespaidus Maskavā. Lasīt jāsāk no visvecākā ieraksta, kuru var atrast pašā apakšā un vairākas reizes nospiežot pogu "vecākas ziņas".

piektdiena, 2010. gada 3. septembris

Sestā diena - kopmītnes 4

No rīta pa taisno uz miliciju/migrācijas dienestu. Jau pazīstamā milicijas dāmīte sāk pētīt manu vīzu un sāk kaut ko bubināt, ka viņai kaut kas tur nepatīk. Savāc visu un aiziet kaut kur blakus kabinetā pakonsultēties. Pēc brīža atnāk atpakaļ un saka, ka viņa mani neštrāfēs, jo kaut kas tur nav, bet tā īsti nepasaka, kas, tāpēc arī nesapratu, kas atkal ir mainījies. Vakar vakarā, protams, viņa to konstatēt nevarēja. Zvanu uz žurfaku  Karinai Rubenovnai un prasu, ko man tagad darīt. Šī saka, lai eju uz to reģistrēšanos, ja jau milicija mani negrib štrāfēt. Reģistrēšanās telpā tieku tikai pēc aptuveni pusstundas rindas, tur viss iet diezgan raiti. Te arī beidzot atklājās, kur ir problēma. Kopmītnēs var reģistrēt tikai ar mācību vīzu, bet man uz mēnesi ir tūrisma vīza. 

Zvanu uz žurfaku, saku šo, man pretī saka - oj, jā, tā ir, viņa galīgi esot palaidusi garām, ka man ir tūrisma vīza, jo visi parasti braucot jau ar mācību vīzu. Interesanti, kā gan man varētu būt mācību vīza, ja to mācību vīzu viņas pašas kārto, un to var dabūt tikai tad, kad reāli esmu uzņemts MVU. Ar tūrisma vīzu mani vajadzēja reģistrēt kaut kur citur, bet tas jau ir nokavēts. Lai es braucot atkal uz žurfaku, mēģināsim tikt skaidrībā, ko darīt.

Žurfaka ārzemju daļas dāmas intensīvi zvanās apkārt un konsultējas, kā iziet no radušās situācijas. Beigās verdikts ir tāds - vienīgais risinājums, lai izvairītos no lielākiem štrāfiem (cik sapratu, tad štrāfs šoreiz draudēja viņām pašām) un citām nepatikšanām, man cik vien ātri iespējams, ir jāizbrauc no valsts, jāsagaida visi nepieciešamie papīri mācību vīzai, jāuztaisa vīza un tad jābrauc atpakaļ.

Būtībā sanāk, ka četras dienas, ko esmu pavadījis nīkstot rindās kopmītnēs un nēsājot spravkas no viena kabineta uz otru, ir bijušas pilnīgi bezjēdzīgas. Četras dienas no manas dzīves, kuras atgriezt nekādi nav iespējams. Būtu zinājis, ka tā, nemūžam nebūtu uz Maskavu braucis. Labi, braucis būtu, bet pāris dienas būtu palicis pie paziņām, bija man tāds rezerves variants, nebūtu tajās kopmītnēs rādījies. Būtu uz Rīgu gaidīt mācību vīzu izbraucis uzreiz, cik nervus nebūtu ietaupījis.

Ielīdu Ecolines mājaslapā, tur man biļete atpakaļ jau nopirkta, bet mēneša beigās, kā biju plānojis braukt uz Rīgu. Tuvākais datums, uz kuru varu pārmest biļeti, ir svētdienas vakars (šodien ir piektdiena). Žēl, ka uz Balto nakti netikšu, bet ko darīt... Modernās iespējas, ka pats var pirkt biļeti i-netā, mainīt braukšanas datumus, tas nu gan ir vienkārši lieliski, visu cieņu Ecolines autobusiem.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru