Pirmā diena - iebraukšana

Uz Maskavu var nokļūt ar lidmašīnu, vilcienu, autobusu, savu auto, autostopiem, ar divriteni, ejot kājām, gan jau vēl viskautkā, ar skrituļslidām, slēpēm, paraplānu u.tml. Izskatīju pirmās trīs iespējas, pārējās atstājot eksotisko ceļošanas veidu entuziastiem.

Lidojums uz Maskavu maksā ~80Ls, vilciena kopējā vagonā ~29Ls, plackartā laikam bija ~50Ls, kupejā ~90Ls. Autobuss Ecolines ~35Ls, ja uzreiz ņem turp/atpakaļ, tad 32Ls. Izvēlējos autobusu.

Brauciens autobusā kā jau autobusā, biju kādreiz braucis pa Eiropu vairākas diennaktis pēc kārtas, zinu kā tas ir, biju morāli tam gatavs, nekādi pārsteigumi vai vilšanās nebija. Brauciena ilgums ~14 stundas, ~900km, no Rīgas 19.20, pāri robežai Terehovā ~23.00, uz robežas Krievijas pusē kādu stundu stāvējām, Krievijas robežsargi/muitnieki nekādi reaktīvie vis nav. Pēc robežas šķērsošanas forši aizmigu, ~11.00 jau pamodos Maskavā, neatceros vairs, pēc kura laika.

Kā jau nojaušat, šis ir metro

Biju apbruņojies ar pilsētas karti, metro shēmu, iepriekš i-netā izpētījis, kas, kur un kā, tāpat man bija atsūtītas adreses un detalizētas instrukcijas, kur un kā jābrauc, telefonu numuri, ja nu kas. Būtībā viss bija vienkārši - vispirms uz žurfaku pēc norīkojuma uz kopmītnēm, tad uz pašām kopmītnēm. Metro shēmu un kā nokļūt no esošās stacijas uz jebkuru citu staciju, sapratu uzreiz, tas nu tiešām ir vienkārši un katrā stacijā ļoti saprotami uz sienas uzrakstīts/uzzīmēts. Veiksmīgi atradu žurfaku, pie apsardzes dabūju savus papīrus, tad pabraucot dažas pieturas ar metro un paejot kādu gabaliņu kājām nokļuvu kopmītnēs galvenajā MVU ēku kompleksā. Vienīgais, kas traucēja, bija smagais čemodāns, kurš gribot negribot jāvalkā līdzi.

MVU galvenā ēka, te ir arī manas kopmītnes

Dāmas attiecīgajā telpā man izrakstīja pagaidu caurlaidi, kura derīga līdz nākamajam rītam, pasi ar tekstu, ka tā būs telpā Nr.5, kur man rītdien (es iebraucu svētdienas pēcpusdienā) jānāk noformēties līdz galam, atņēma tik ātri, ka nepaspēju pat atjēgties. Tad iedeva spravku, ar kuru man jāiet tālāk uz kādu citu itelpu otrajā stāvā. Tur mani iereģistrēja kaut kādā žurnālā, iedeva atslēgas un ierādīja manus jaunos luksusa apartamentus astotajā stāvā.

Apartamenti sastāv no divām mazām istabiņām, ~8m2, katra paredzēta vienam cilvēkam, uz šīm divām istabiņām ir viena tualete un viena duša. Visnepatīkamākais pārsteigums bija tas, ka remonts kopmītnēs nav bijis vismaz gadus 30, viss ir vecs, drazains, netīrs, nokaļķojies un aprūsējis, krāsa visur ir atlobījusies. Izlietnes krāna rokturi katrs ir citādāks, karstais ūdens netek vispār (par laimi, dušā ir), aukstais ūdens, atgriežot krānu, šļācas laukā arī pa vairākām citām vietām. Līdz šim kaut kā naivi biju domājis, ka ievācoties telpās kopmītnēs, tās pirms manis ir daudzmaz sakoptas un iztīrītas. Šajā gadījumā telpa bija putekļaina, grīda pilna ar gružiem, princips - ievācies, pats arī tagad iztīri. Pirms manis acīmredzot te bija dzīvojuši ķīnieši, jo šur tur ir sazīmēti hieroglifi, dažās vietās uzlīmes ar hieroglifiem un ķīniešu ornamentiem, vēl šur tur karājas kaut kādi ķīniešu rotājumi un pat kaut kāda ķīniešu lelle.

Pēc tālā ceļa bija normāls sagurums, tāpēc tas viss bija diezgan vienaldzīgi, nenormāli gribējās ieiet dušā un kādas stundas pagulēt. Taču pārsteigumi nebeidza sākties. Pēkšņi pamanīju, ka gultā nemaz nav matrača, ar segu pārsegta vienkārši finiera plāksne. Sāku domāt, ka varbūt tas te tā ir normāli, bet tomēr aizgāju paprasīt, kā tad īsti ar to matraci ir. Attiecīgā dežūrējošā tantīte man atbildēja, ka šis jautājums ir pie mana, astotā stāva dežūrējošās tantītes (šitā, izrādās, bija centrālā dežūrējošā tantīte), un tā kā ir svētdiena, un mana stāva administratore, protams, šajā dienā nestrādā, tad man neatliek nekas cits, kā šo jautājumu risināt nākamajā dienā. Piebeidza viņa mani ar jautājumu: "Kā, vai tad jūs bez tā matrača nu nekādi nevarat?" Tā nu nācās nakti pavadīt kā jogam uz ar segu pārsgtas finiera plāksnes un mierināt sevi ar domu, ka labi vēl, ka nav jāguļ uz grīdas.