Trešā diena - kopmītnes 1

MVU Galvenā ēka, korpuss "Б", kopmītņu fasāde

Pēc veiksmīgās iepriekšējās dienas varēju ķerties pie īstās noformēšanās kopmītnēs. Viss, kas jādara, ir jādodas uz telpu Nr.5, kur jau mani gaida mana pase un viss būs kārtībā. 

Taču kad ierados pie vajadzīgajām durvīm, ieraudzīju, ka pie tām jau tusējas kādi 100 cilvēki, lielākoties ķīnieši. Kā noskaidrojās, telpā visus apstrādā divas (!) darbinieces, kapacitāte ir ~3 cilvēki stundā. It kā pastāv kaut kāds saraksts, kurā arī es pierakstījos, bet tas visu laiku mainās, to neviens īsti nekontrolē. Izrādās, ka uz šo telpu faktiski ir divas rindas. Viena ir lielā garā, kurā stāv tie, kuri šajā telpā vēl tikuši nav, otra ir tiem, kuri vienreiz tur ir tikuši, kaut kādus papīrus ir dabūjuši, un kuri it kā var iet bez rindas, bet tā kā tādu bezrindnieku ir daudz, tad tiem ir atsevišķa rinda, kura miksējas kopā ar pamatrindu. Respektīvi, haoss nenormāls, visi ir dusmīgi un uzvilkti, brīžiem likās, ka izcelsies masveida kautiņš.

Ķīnieši krieviski nesaprot nemaz, izņemot dažus, kuri saprot dažus vārdus. Viņi ap durvīm saspiedušies kā aunu bars, izspraukties caur viņiem praktiski nav iespējams. Ik pa brīdim notiek saraksta pārbaude, lai saprastu, cik tālu tas ir pavirzījies, kas vispār notiek. Kāds uzņēmīgais iet sarakstam cauri, sauc vārdus un uzvārdus, prasa, vai te tāds ir, vai nav. Tad, kad nosauc kādu ķīniešu vārdu, tad neviens neatsaucas un visi ķīnieši stāv, it kā uz viņiem tas vispār neattiektos. Skaids, tātad nosauktais klāt nav, viņu izsvītro. Pēc kādām piecām minūtēm pēkšņi vienš ķīnietis pagriežas un sāk rādīt uz citu ķīnieti, redz, rekur ir tas pirms brīža nosauktais Luņ Džin Feng vai kā viņus tur visus sauc. Un šādi ar viņiem visu laiku. Tad vēl darbiniecēm pienākas pusdienlaiks, kuru viņas, protams, arī izmanto, kas izraisa sajūsmu rindā stāvētājos.

Prom īsti no rindas prom nevar, jo brīžiem sarakstā pārlec kādiem 10-20 cilvēkiem pāri, kuri it kā nav klāt, ja savu rindu palaid garām, tad viss, jāpierakstās no jauna, nevienam neinteresē, ka tu jau sešas stundas tur esi nostāvējis. Protams, vakarā, kad esmu notusējies tajā rindā no 10.00 līdz 18.00, visā tajā haosā un bezgaisā, faktiski bez ēšanas, tā arī netiekot tajā telpā, sajūta ir tāda, ka pie velna to visu MVU, šāda eksotika nav priekš manis, gribu savākt mantas un braukt mājās. Taču viens sīkums - pase man ir telpā Nr. 5, ja es tur līdīšu bez rindas, pūlis mani nolinčos, tāpēc jāstāv atkal otrā dienā jebkurā gadījumā.

Labi, ka izdevās apsardzei iestāstīt, lai mani laiž iekšā, jo pagaidu caurlaidei termiņš jau beidzies. Jā, apsardze te nopietna, pirmais miliču postenis ir caurlaide pie vārtiem, tad vēl ir iekšā pie durvīm, un tad vēl apsargs sēž katrā stāvā.

Kādā rindas stāvēšanas starplaikā atradu sava stāva administratori, kas izrādījās diezgan laipna un patīkama. Apsolīja man sameklēt matraci, bet rītā, šodien kaut kas tur, ka nevar viņa. Izstāstīja arī, kur man jāaiziet un jāpaprasa, kā var dabūt internetu, jo vads istabiņā ir, kad pieslēdzu, rāda, ka i-nets ir, bet nevienu lapu vaļā never. Vispirms par to interesējos vienā citā telpā, kuras durvis greznoja uzraksts "Отдел компютерного обеспечения", taču tur sēdošais vīrietis paziņoja, ka viņš par i-neta lietām neatbild, neko par to nezina un arī nezina, kur citur man par to jautāt. Nu jauki.

Diena beidzās ar to, ka pie matrača netiku, bet internetu es dabūju, vismaz kaut kāds progress šajā bēdu ielejā.