Jau 9.00, stundu pirms īstā darba laika sākuma, esmu pie telpas Nr. 5, Viss tas pats, kas vakar. Uz priekšu nekas nekustas, haoss, pūlis, ķīnieši un citi aziāti, pa vidu gadās pa kādam amerikānim, bija kaut kāda vāciešu kompānija, pat viens meksikānis bija. Nu nezinu, ko viņi savā dzimtenē stāstīs par prestižāko Krievijas universitāti.
Mana stāva administratore izstāstīja, ka tā pie viņiem katru gadu notiek. Tad rodas jautājums, kāpēc viņi, ja jau ļoti labi zin, ka tā būs, neko nedara, lai tas tā nebūtu. Lielu gudrību nevajag, lai piesaistītu papildus darbiniekus, lai braucējiem pateiktu - nebrauciet tajā datumā, brauciet dienu vai divas vēlāk vai agrāk. Acīmredzot pie tā jau tā pierasts, ka viņiem tas liekas normāli. Kaut kāda tāda domāšana, ka es esmu klients, un viņi ir apkalpojošais personāls un serviss, te vēl ilgi nebūs.
Iekšā tieku pirms pašiem 18.00. Atdeva pasi, iedeva man kaut kādu spravku, ar kuru man jāiet uz citu telpu, tā kā pie gŗāmatvedības, tur man sarēķinās, cik man jāsamaksā, tad man jāiet samaksāt (kasē, skaidrā naudā, kādi vēl te elektroniskie norēķini), tad atkal it kā bez rindas jāiet atpakaļ uz telpu Nr.5. Solīts jau bija, ka par kopmītnēm jāmaksā nebūs, bet 5. telpas nostāja bija, ka par velti mēs te nedzīvosim, viņas neko nezin, par mēnesi uz priekšu jāsamaksā.
Tā kā pulkstenis jau 18.00, uz grāmatvedību arī rinda, un arī grāmatvedībai darbs beidzas 18.00, tad neko vairāk šodien nepaspēju. Jāiet atkal uz telpu Nr.1 (tā ir tā pati telpa, kur man pirmajā dienā atņēma pasi), lai pagarinātu pagaidu caurlaidi. Pēc pavisam neilgas rindas, tikai ~1 sunda, tiku klāt. Caurlaidi man pagarina līdz nākamajam rītam, atņem pasi un visus papīrus, ko man pirms brīža iedeva telpā Nr.5, un pateica, lai es no rīta 10.00 bez rindas eju uz to pašu 5. telpu, tur viss būšot. Izjūtas kolosālas, neizsakāmi gribas braukt prom, taču atkal man nav pases, bez kuras īsti uz ielas nevar rādīties, jo pastāvot kaut kāda iespēja, ka miliči pārbauda, un ja pases nav, tad esot gara procedūra, kamēr tiek skaidrībā.
Esmu pārguris, izbadējies, nervi beigti. Vienīgā priecīgā ziņa, ka man tagad ir matracis, pēc trīs nakšu gulēšanas uz cietās finiera plāksnes tagad jūtos it kā gulētu dūnu pēļos.
Ārprāts! Es izlasot, kur esi aizbraucis, jau kaut ko tādu gaidīju. Brīnijos - ko tu esi tik ļaunu tiem saviem draugiem izdarījis, lai ieteiktu tev braukt uz krieviju. Palasot, kā tev tur iet ir pat vēl trakāk kā biju iedomājies.
AtbildētDzēstEs dzīvoju pilnīgi otrā galējībā - Holandē viss ir tik sakartots un sistematizēts ka arī brīžiem jābrīnās, bet pozitīvā ziņā. Piemērām, par sīkām lietiņām pie ārsta kā atkārtota recepte nemaz nav jāiet. Aizraksti viņam e-mailu, dienas laikā sagaidi apstiprinājumu un ej uz tuvāko aptieku saņem savas zāles par brīvu.
Ja vēl plāno tur tur pabeigt to skolu, tad uztver to kā izdzīvošanas skolu nevis maģistratūru. Katrā ziņā, lai spēks ir ar tevi. :)
Aigars
paldies, Aigar, par spēka vēlējumiem. Pagaidām es šīs studijas tiešām uztveru vairāk kā izdzīvošanas skolu, nevis maģistrantūru, bet izskatās jau, ka viss iet uz labo pusi un pamazām viss ieiet sliedēs.
AtbildētDzēstTas ir kā armijā - mācību laukumā nodzen pēc pilnas programmas, lai pašam jau sagribētos iet karā. Tagad tu pamazām sāc pavisam citādi novērtēt tādus it kā sīkumus kā mīksts madracis, karsts ūdens un tādā garā - jo tie netiek doti uzreiz, bet kā sevišķi bonusi. Varbūt tas ir speciāli :)
AtbildētDzēst