Jauno, 2011. gadu sagaidīju ļoti mierīgi. Kopā ar kursa biedrenēm no Kirgizstānas un Kazahstānas aizgājām tepat uz MVU Galvenajai ēkai blakus esošo Vorobjovi Gori skatu laukumu. Kā jau agrāk esmu rakstījis, no turienes it kā no augšas paveras ļoti iespaidīga panorāma uz Maskavu. Cerējām, ka redzēsim satriecošu uguņošanu, bet tā kā nedaudz sniga, tad pilsētu klāja tāda kā migla, kas īsti neļāva neko saskatīt. Taču visdažādākā veida salūtus šāva gaisā turpat apkārt sanākušie, jautrība sita augstu vilni, turpat izgreznota egle, bija labi. Izdzērām šampi, atnācām atpakaļ uz kopmītnēm un sūcām vīnu līdz pat rītam un pļāpājām par visādām lietām. Meitenēm interesē viskautkas par Latviju. Līdz šim viņām par mūsu valsti priekšstats bijis diezgan abstrakts, nezinājušas pat ar ko atšķiras trīs Baltijas republikas. Tagad, pateicoties man, viņas zin daudz vairāk. Es, savukārt, daudz ko uzzināju un uzzinu par viņu republikām, par kurām attiecīgi man līdz šim bija ļoti miglains priekšstats. Nu īsta starpkultūru komunikācija!
 |
| Maskavas panorāma no Vorobjovi Gori. Foto victorprofessor |
Bija arī doma, ka varētu doties sagaidīt Jauno gadu uz Sarkano laukumu, bet vietējie rekomendēja to nedarīt. Tur visi būšot sadzērušies, lamāšoties, un varot būt arī agresīvi. Vecgada vakarā Maskavas mediji ziņoja, ka lai tiktu Sarkanajā laukumā, jāiet cauri diviem miliču kordoniem un metāla meklētājiem, visus pamatīgi pārmeklē. Tāpat sektoros sadalīts viss Sarkanais laukums un katru sektoru ielenkušas miliču ķēdes. Pēc tam parādījās ziņas, ka miliči vēl paspējuši tur pa vidu saķerstīt ap 2000 kaukāziešus. Nu kas tad tā par Jaungada sagaidīšanas sajūtu! Cik labi, ka paliku tepat, Zvirbuļu kalnos.
