Poliklīnika Nr. 202, suns ar vārnām, vakariņas un "nav interneta"

Šodien ir piektdiena, kā izrādās, lekcijas nav. Tāpēc šo dienu varēju veltīt formalitāšu kārtošanai. Man nepieciešama izziņa par veselības vispārējo stāvokli un izziņa, ka esmu HIV negatīvs. Par to, ka esmu HIV negatīvs, izziņu jau dabūju Rīgā, Infektoloģijas centrā, lai dabūtu vīzu. Taču šeit es Rīgas izziņu, neskatoties uz to, ka tā ir angļu valodā, varu iebāzt, nu kā lai tā maigi pasaka, kur. MVU atzīst tikai savas, poliklīnikas Nr. 202 izdotas izziņas.

Poliklīnika atrodas tepat blakus, aptuveni desmit minūšu gājienā no Galvenās ēkas. Nu ko, dodos ievērtēt, kā tur ir. Izrādās, ka viss notiek visnotaļ civilizēti un ātri, telpām arī nav ne vainas, viss ir svaigi krāsots, arī mēbeles un aprīkojums atbilst mūsdienu standartiem. Ārsti katru tiešām pārbauda, nav tā, ka tikai formāli paraksta un saspiež zīmogus. Pāris stundu laikā esmu izgājis okulistu, LOR, ķirurgu, neiropatologu, flurogrāfu un nodevis asinis divās vietās, vienā no pirksta, otrā no vēnas. Nezinu, kāpēc to nevar izdarīt vienā vietā. 

Vislabāko iespaidu atstāja neiropatologs, jo man ieminoties pāris vārdos par dažām savām pat nebūtiskām kaitēm, kas man kādreiz bijušas, nolasīja man īsu lekciju, kāpēc tas tā bijis un kā no tā turpmāk izvairīties. Vērtīgi. Ķirurgs, dāma jau gados, izčamdīja visur tā, kā mani līdz šim neviens(-a) nekad nebija čamdījis. Izbrīnija tikai tas, ka analīžu rezultāti būs tikai pēc nedēļas, Rīgā Infektoloģijas centrā HIV analīzes man stundas laikā bija gatavas. Bet nekas, steigas nav, pēc nedēļas ar analīžu rezultātiem pie pēdējā ārsta - terapeita, un izziņai vajadzētu būt gatavai.

Nākot no poliklīnikas redzēju, kā suns apstādījumos ietusē ar kādām piecām vārnām. Suns kaut ko ēda, kas to lai zina, kas tur bija izmests, un ik pa brīdim palaida arī vārnas paknābāt maltīti. Visi kopā izskatījās visnotaļ draudzīgi, jo suns vārnas prom nedzina un vārnas no suņa īsti nebijās.

Vakarā kursa meitenes (visi dzīvojam vienā stāvā un netālu viens no otra) aiz priekiem, ka esmu atbraucis, mani uzaicināja vakariņās, bija savārījušas frikadeļu zupu. Parunājāmies viskautko. Izrādās, mani visi esot ļoti gaidījuši, gan kursa biedri, gan pasniedzēji. Šie jau domājuši, ka es vairs neatbraukšu. Slodze pagaidām pārāk liela neesot, bet garlaicīgi arī nav. Neko daudz es garām palaidis neesot, jo pirmās divas nedēļas pasniedzēji tik to vien darījuši, kā visus pēc kārtas izjautājuši, no kurienes ir, cik bērnu ģimenē u.tml. Tā kā noķert viņus un atgūt iekavēto nebūšot grūti. Un kopmītnes tikai tagad tikko esot izkarojuši, līdz šim esot dzīvojuši pie radiem un paziņām.

Un vēl es visiem atmiņā no pirmās nedēļas esot iespiedies ar to, ka pēc jautājuma, kā kopmītnes, pirmais, ko es traģiskā balsī esot teicis - tur nav inteneta. Pēc tam ik pa brīdim, kad kāds mani pieminējis, un kāds cits nevarējis atcerēties, kurš tas Juris bija, kad atgādināts "nav interneta", uzreiz esot bijis skaidrs, kurš tas ir. Cik es saprotu, tad "nav interneta" tagad bezmazvai ir mana iesauka.