Maskava mīl baltiešu akcentu!

Aptuveni šāds tas "Ikarus", tikai pamatīgi izrūsējis un apkvēpis

Šodien biju uz vienu tikšanos, bet par to kādreiz citreiz. Šis stāsts ir par to, ka līdz tuvākajai metro stacijai no tikšanās vietas dažas pieturas bija jāpabrauc ar autobusu. Ja uz turieni aizbraucu ar normālu autobusu, kurā diktors nosauca katru pieturu, tad atpakaļ braucot pagadījās nenormāli izgrabējis vecs "Ikarus", kurā pa spraugām ap durvīm, kur kādreiz bijušas gumijas, iekšā zēģelēja vējš un pamatīgi dīzeļdzinēja dūmi. Tas man atgādināja bērnību. Šajā transportlīdzeklī, protams, nekādas pieturas neviens nesauca.

Bažīgi lūkojos laukā, lai nepabrauktu garām metro stacijai. Te nākamajā pieturā iekāpa divas apaļīgas dāmas ~45 un nostājas man blakus. Domāju - tūlīt viņām uzjautāšu, kad tad tas metro īsti būs. Taču viņas laikam sajuta manus fluīdus, jo viena pagriezās pret mani un tieši jautā - kad tagad būs metro stacija? Es tā arī atbildēju, ka tieši to pašu grasījos jautāt viņām. Šīs abas atplauka platā smaidā un viena saka - прекрасно говориш по русски! Прибалт, да? Я сразу узнала, у меня пару студентов прибалты.* Otra saka - мы очень любим прибалтийский акцент, крута!** Tad šīs kādam citam pajautāja, kad būs metro, izrādījās, ka nākamajā pieturvietā, tā arī draudzīgi šķīrāmies. Tāds lūk šodien mazais jautrais piedzīvojumiņš.

* tu brīnišķīgi runā krieviski! Esi no Baltijas, ja? Es uzreiz atpazinu, jo man daži studenti no Baltijas.

** mums ļoti patīk baltiešu akcents, lieliski!

Poliklīnika Nr. 202, suns ar vārnām, vakariņas un "nav interneta"

Šodien ir piektdiena, kā izrādās, lekcijas nav. Tāpēc šo dienu varēju veltīt formalitāšu kārtošanai. Man nepieciešama izziņa par veselības vispārējo stāvokli un izziņa, ka esmu HIV negatīvs. Par to, ka esmu HIV negatīvs, izziņu jau dabūju Rīgā, Infektoloģijas centrā, lai dabūtu vīzu. Taču šeit es Rīgas izziņu, neskatoties uz to, ka tā ir angļu valodā, varu iebāzt, nu kā lai tā maigi pasaka, kur. MVU atzīst tikai savas, poliklīnikas Nr. 202 izdotas izziņas.

Poliklīnika atrodas tepat blakus, aptuveni desmit minūšu gājienā no Galvenās ēkas. Nu ko, dodos ievērtēt, kā tur ir. Izrādās, ka viss notiek visnotaļ civilizēti un ātri, telpām arī nav ne vainas, viss ir svaigi krāsots, arī mēbeles un aprīkojums atbilst mūsdienu standartiem. Ārsti katru tiešām pārbauda, nav tā, ka tikai formāli paraksta un saspiež zīmogus. Pāris stundu laikā esmu izgājis okulistu, LOR, ķirurgu, neiropatologu, flurogrāfu un nodevis asinis divās vietās, vienā no pirksta, otrā no vēnas. Nezinu, kāpēc to nevar izdarīt vienā vietā. 

Vislabāko iespaidu atstāja neiropatologs, jo man ieminoties pāris vārdos par dažām savām pat nebūtiskām kaitēm, kas man kādreiz bijušas, nolasīja man īsu lekciju, kāpēc tas tā bijis un kā no tā turpmāk izvairīties. Vērtīgi. Ķirurgs, dāma jau gados, izčamdīja visur tā, kā mani līdz šim neviens(-a) nekad nebija čamdījis. Izbrīnija tikai tas, ka analīžu rezultāti būs tikai pēc nedēļas, Rīgā Infektoloģijas centrā HIV analīzes man stundas laikā bija gatavas. Bet nekas, steigas nav, pēc nedēļas ar analīžu rezultātiem pie pēdējā ārsta - terapeita, un izziņai vajadzētu būt gatavai.

Nākot no poliklīnikas redzēju, kā suns apstādījumos ietusē ar kādām piecām vārnām. Suns kaut ko ēda, kas to lai zina, kas tur bija izmests, un ik pa brīdim palaida arī vārnas paknābāt maltīti. Visi kopā izskatījās visnotaļ draudzīgi, jo suns vārnas prom nedzina un vārnas no suņa īsti nebijās.

Vakarā kursa meitenes (visi dzīvojam vienā stāvā un netālu viens no otra) aiz priekiem, ka esmu atbraucis, mani uzaicināja vakariņās, bija savārījušas frikadeļu zupu. Parunājāmies viskautko. Izrādās, mani visi esot ļoti gaidījuši, gan kursa biedri, gan pasniedzēji. Šie jau domājuši, ka es vairs neatbraukšu. Slodze pagaidām pārāk liela neesot, bet garlaicīgi arī nav. Neko daudz es garām palaidis neesot, jo pirmās divas nedēļas pasniedzēji tik to vien darījuši, kā visus pēc kārtas izjautājuši, no kurienes ir, cik bērnu ģimenē u.tml. Tā kā noķert viņus un atgūt iekavēto nebūšot grūti. Un kopmītnes tikai tagad tikko esot izkarojuši, līdz šim esot dzīvojuši pie radiem un paziņām.

Un vēl es visiem atmiņā no pirmās nedēļas esot iespiedies ar to, ka pēc jautājuma, kā kopmītnes, pirmais, ko es traģiskā balsī esot teicis - tur nav inteneta. Pēc tam ik pa brīdim, kad kāds mani pieminējis, un kāds cits nevarējis atcerēties, kurš tas Juris bija, kad atgādināts "nav interneta", uzreiz esot bijis skaidrs, kurš tas ir. Cik es saprotu, tad "nav interneta" tagad bezmazvai ir mana iesauka.

Atpakaļ Maskavā - kopmītnes 5

Beidzot esmu sagaidījis visus divus nepieciešamos dokumentus, dabūjis mācību vīzu un esmu atgriezies Maskavā. Ielūgumu man sūtīja trīs nedēļas (tas bija paātrinātā kārtībā, parasti esot 45 dienas). Tad vēl otra dokumenta, kas apliecina, ka ar studiju apmaksu viss kārtībā, noskanēšanai un atsūtīšanai uz e-pastu vajadzēja četras dienas. Pēc tam astoņās dienās vēstniecība uztaisīja mācību vīzu. Viss notiek tik dinamiski.

Brauciens bija normāls, cik jau nu normāla var būt nepārtraukta kratīšanās 14 stundu garumā. Braucot iekšā Maskavā vēl bija pamatīgs sastrēgums. Nu jau pa pazīstamu maršrutu un jau zināmā veidā devos uz savu jau labi iepazīto mītnes vietu - MVU Galveno ēku.

Milicijas posteni pie vārtiem izdevās veiksmīgi apvārdot, tālāk jādodas uz telpu, kuru atcerēšos līdz mūža beigām - комната номер 5. Pāris dienas iepriekš sazinājos ar žurfaku, dāmas man teica, ka tur viss būšot kārtībā, lai tik eju un saku, kas es esmu, pat nekādus papīrus man nevajag. Likās jau aizdomīgi, nevar būt, ka viss būs tik vienkārši. Kā tad, protams! Ieeju, izstāstu, kas un kā. Atbilde nelaipna, īsa un kodolīga - ja jau es esmu aizbraucis, tad viss, man vajag jaunu norīkojumu no fakultātes, uz redzēšanos!

Vai tiešām man ar visu smago koferi tagad jākuļas uz žurfaku, kad pēc ne visai gulētās nakts un 14 stundu kratīšanās jau tā nav īsti spēka uz kājām nostāvēt?! Tas būtu tieši tas, kas šajā brīdī vajadzīgs. 

Par laimi izdodas sazvanīt žurfaka dāmu, kura atbild par kopmītnēm. Šī saka, ka vajagot būt kaut kādam kopējam sarakstam, pēc kura gandrīz vai viss mūsu kurss esot ievācies burtiski pirms pāris dienām. Eju atpakaļ uz leģendāro telpu, stāstu par kopējo sarakstu. Piektās telpas dāmas tik viegli nepadodas un atbild, ka viņām katru dienu nezcik saraksti, viņas nevar visus atcerēties, bet kļūst jau tādas kā pielaidīgākas. Ja jau esot bijis, tad kaut kur te tam sarakstam jābūt. Viena pat tā kā sāk atcerēties, ka tiešām esot bijusi interesanta grupa ar dažādu republiku pārstāvjiem.  Pa vidu vēl noklausījos, kā viena dāma stāstīja otrai par to, ka rīt viņas visas dabūs brāzienu, jo kāda meitene redz esot mēnesi nodzīvojusi un neesot samaksājusi, kā viņas to varējušas palaist garām. Jā, tiešām brīnums, ņemot vērā visu procedūru, kurai jāiziet cauri. 

Neticami, bet pēc desmit minūšu rakāšanās pa mapēm īstais saraksts atradās! Tālāk jau viss kā pa diedziņu - jau zināmais maršruts grāmatvedība-kase-atpakaļ, un man jau rokā ir caurlaide, kaut arī pagaidu, bet tā labā pagaidu caurlaide, uz veselu mēnesi!

Tālāk atkal pārsteigums, slikts un labs vienlaicīgi. Slikts tādējādi, ka mani apartamenti tagad ir nevis korpusā "Б", kā iepriekš, bet korpusā "Ж". Tas ir vistālākajā stūrī, ja nāk no metro puses. Lai nokļūtu korpusā "Ж", jāiet vai nu apkārt visai galvenajai ēkai, kas varētu būt kāds ~1,5km, vai arī jāiet iekšā korpusā "Б", kā līdz šim, tad uz galveno korpusu "A", tam cauri uz korpusu "B", tam cauri atkal pagalmā, tādā pašā, kāds ir pirms korpusa "Б" (ēkā visi korpusi izkārtoti simetriski), un beidzot esmu korpusā "Ж". Un istaba šoreiz ir tikai piektajā stāvā (iepriekš bija astotajā), un pa logu skats visai necils, nekāda panorāma, tikai iekšpagalms.

Labs pārsteigums tādējādi, ka stāva administratore ir laipna un patīkama. Vēl labāk tas, ka istaba ir krietni labāka, kā iepriekš - tīra, krāsojums svaigāks, grīda arī tīra, WC un duša relatīvi nesen izremontētas, svaigas flīzes un santehnika. Visā gaiteņa garumā un foajē grīdu klāj mīksti paklāji. Koridorā vietām ir tādi atpūtas stūrīši ar lieliem oldschool ādas dīvāniem un klubkrēsliem, kuriem pa vidu arī galdiņš, arī tādā pašā stilā. Pats galvenais, ka ir riktīgi silti, pat karsti. Tā tas ir visā galvenajā ēkā. Varētu pat teikt, ka ir pārāk karsts, taupības nolūkos varēja būt kāds grāds mazāk.

Pagaidām vēl nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet manu apartamentu kaimiņš ir lībietis. Viņš krieviski tā kā saprot, bet nerunā, nedaudz runā angliski, studē ģeoloģiju, ir smaidīgs un pozitīvs. Mēs saprotamies. Prasīja, vai es esmu krievs. Teicu, ka nē, esmu no Latvijas, Rīgas. Šis tādu nosaukumu dzirdēja pirmo reizi mūžā un viņam nebija ne mazākās nojausmas, kur tāda valsts vispār atrodas. Parādīju Google kartē, kur ir Latvija, Baltijas valstis, Skandināvija, šis tāds galīgi domīgs palika.

Vakarpusē vēl aizstaigāju līdz veikalam, tam lielajam. Šoreiz neredzēju nevienu iepirkšanās konfliktu, krustojumā svilpjošais milicis arī nebija. Pat garlaicīgi.

Interneta un sociālo tīklu nozīme esot trimdā

Internets tomēr ir baigā štelle. Esot Maskavā, absolūti nelikās, ka esmu kaut kur prom. Portāli un sociālie tīkli rada iespaidu, ka esmu lietas kursā par visu, kas notiek Latvijā, ko dara draugi. Caur Skype var sarunāties ar tuviem cilvēkiem. Klausījos Radio 101. SWH gan galīgi pa i-netu neiet, gribējās no rītiem panu Kleksi paklausīties, bija tā kā pierasts, pietrūka. 

Es tagad noteikti atklāju kaut ko satriecošu, ko lasītājs nu nekādi nebūtu iedomājies, ja es šo te nebūtu ierakstījis. Te varu piebilst tikai to, ka esot trimdā, interneta iespējas es novērtēju pavisam citādāk.

Atkal Rīgā

Svētdiena, kravāju čemodānu, vakarā braucu mājās. Lai tiktu ārā no kopmītnēm ar čemodānu, pie dežūrējošās administratores bija jāpaņem spravka (te bez spravkas nekas nenotiek), ka man ir viens čemodāns, un tas ir manējais. Ejot ārā spravku biezā žurnālā iereģistrēja lokālā apsardze, pie vārtiem spravku savāca milicijas postenis. Čemodānā iekšā, protams, neviens jau neskatījās, teorētiski tāpat varēju nospert dajebko.


Brauciens ok, tikai Jēkabpilī stundu stāvējām, šoferi mainīja riepu. Pirmdienas rītā esmu Rīgā, gaidu ielūgumu un vēl šādus tādus papīrus no MVU, lai dabūtu mācību vīzu. Kas to lai zina, cik ilgi tas būs. Solīja jau, ka viss būšot paātrinātā kārtībā. Ko viņiem nozīmē paātrināta kārtība...