Vai Krievijā būs sava Nirnberga?

Vienu lekciju kursu mums sauc "Žurnālista meistarība". Dzīvē tas izpaužās tā, ka uz lekcijām aicina dažādus ļoti augstas raudzes režisorus, scenāristus un producentus, pamatā dokumentālistus. Tie tad mums stāsta visādus knifus un rāda savus darbus.

Irina Vasiļjeva

Šodien pie mums bija ļoti interesanta dāma, studijas "Фишка фильм" radošā direktore un scenāriste Irina Vasiļjeva (Ирина Борисовна Васильева). No pārējiem viesiem viņa atšķīrās ar ļoti interesantu skatu uz Krievijas sabiedrības dzīvi. Pēc viņas domām ir tā, ka visur citur pasaulē attīstība notiek pa slīpu līkni uz augšu, kaut arī drebelīgu, jo ir kļūdas, no kurām mācās un nākamo reizi nepieļauj. Krievijā, savukārt, attīstība notiekot pa riņķi. Visu laiku ejot pa riņķi, visu laiku uzraujās uz savām kļūdām, bet nekas nemainās, iet tik pa riņķi un atkal uzraujās. Un viņa nevar izskaidrot, kāpēc tā notiek. Savus darbus viņa veido tā, lai liktu Krievijas iedzīvotājiem aizdomāties par šīm problēmām. 

Mums viņa parādīja savu neseno veikumu - dokumentālu filmu ar dažu aktieru piedalīšanos "Nirnberga, kuras nebija" (Нюрнберг, которого не было). Izrādās, ka Padomju Savienībā Hruščova laikā briedis process pret Staļina režīma noziedziniekiem, līdzīgi kā Nirnbergas process pret nacistiem. Reāla personība, Olga Šatunovska (Ольга Шатуновская), kura savulaik reāli cīnījusies un gājusi caur uguņiem un ūdeņiem, lai varu pārņemtu padomes, uz kaut kādu aizdomu pamata kritusi Staļina nežēlastībā. Pēc visu cietumu un izsūtījumu prieku iziešanas nezcik gadu garumā kaut kas viņu pierunājis uzrakstīt savam jaunības laiku cīņu biedram Hruščovam, kurš tajā laikā bija pārņēmis varu, sak' varbūt var pārskatīt viņas uz mūžu piespriesto izsūtījumu. Hruščovs šo uzreiz paņēmis pie sevis par galveno pierādījumu vācēju pret bijušajiem staļinistiem.

Aiz lielā naida Šatunovska divu gadu laikā katru dienu cīnoties ar visu to mafiju, dabūjusi trīs infarktus un savākusi 64 biezus sējumus ar visdažādākajiem pierādījumiem pret visu to kliķi. Pēc viņas datiem no 1935. - 1941. gadam represēti 19,84 milj. cilvēku, no kuriem 7 milj. nošauti, cik vēl gājuši bojā nometnēs, nav zināms. Salīdzināšanai Latvijā ir ~2,3 milj., tātad sešu gadu laikā pa tīro izšauti trīs Latviju iedzīvotāji.

Traģiskākais brīdis un kulminācija bija tad, kad tomēr pēdējā brīdī Hruščovs neizturēja spiedienu un nolēma procesu atlikt uz it kā 15 gadiem, un viss Šatunovskas darbs vējā. Galvenā scenāristes doma tāda, ka ja tas process Padomju Savienībā būtu bijis un visi bijušie un esošie būtu nolikti pie vietas, tad tagad dzīve Krievijā būtu pavisam citādāka.

Vispār filma emocionāli ļoti smaga, kaut arī garums tikai 40 minūtes. Kā tas viss tur bija, kā un cik ātri tajos laikos izlēma cilvēku likteņus un kā tā mafija Šatunovskai pretojās, brīžiem pat līdz apsurdam. Un kā vēl tas viss beidzās... Must see, kā pie mums Latgalē saka, ļoti rekomendēju, ja kādreiz rodas tāda izdevība.

Interesantākais bija tad, kad viņa pateica, ka šo filmu Krievijā cenzūra neļaujot rādīt. Tā cenzūra tā interesanti izpaužoties. Neesot jau tā, ka filmu atrāda kādai komisijai un tā pasaka - nē, šito nerādīsiet nekur. Esot tā, ka kādā skatē parādot, visādas TV uzreiz klāt - nenormāli kruta filma, pirksim, rādīsim nu tik būs! Bet nākamajā dienā pazvanot, sorry, kaut kāds muļķīgs iegansts, bet nē. Un Vasiļjeva ir jau kāds trešais režisors, kas stāsta par šādu situāciju. Taču viņas filmu jau pērkot Izraēla un vēl kaut kādi nopietnie interesenti no ārzemēm. Jā, garlaicīgi viņiem te nav.

Tāds lūk kultūrizglītojošs ieraksts šoreiz.