Vakar sajutu kosmosu

Vakar Oļesja mani izveda pastaigāties pa Maskavu. Apmeklējām Kosmonautikas muzeju (Мемориальный музей космонавтики). Ko tik tur nevarēja apskatīties!

Jau pats muzeja interjers izveidots tā, ka rodas patiesi sirreāla sajūta.  Šādu efektu rada  tumšie, kā  debesis ar zvaigznēm veidotie griesti un izgaismojums. Vairākās ekspozīcijās redzams viss, kas saistīts ar kosmosa apgūšanu. Autentiski pirmo apguvēju dokumenti un pieraksti, Cialkovska un Koroļova privātās lietas, meteorītu fragmenti, dažādu lidaparātu, orbitālo staciju, mākslīgo pavadoņu un raķešu maketi, Zemes fotogrāfijas no kosmosa,  kosmiskai tēmai veltītas gleznas. Apskatāmi un pa kluso pat aptaustāmi (eksponātus ar rokām aiztikt nedrīkst) arī autentiski kosmosu izlidojušie melni apdeguši lidaparāti un atgriešanās kapsulas, no kuriem vēl aizvien uzvēdī sviluma smaka. Plašā klāstā redzami visdažādākie skafandri, spectērpi un citi kosmiskie atribūti.

Muzejā ir iespēja arī ieiet un no iekšpuses apskatīties kosmosa kuģi "Mir-3". Šaurs jau viņš ir, nezinu, kā tur var pavadīt ilgu laiku. Guļamvietas tur nemaz nav, jo bezsvara stāvoklī esot vienalga, kur un kā aizmigt.  Kuģī apskatāms arī kosmiskais WC.

Kosmosa muzeja iekšskats

Nostaigājām pa muzeju kādas trīs stundas, tik daudz tur visa kā. Ja gadās būt Maskavā, iesaku apmeklēt. Metro stacija "ВДНХ", muzejs atrodas pie pašas stacijas, jāpāriet tikai pāri ielai, atpazīstams pēc augsta un redzēta pieminekļa, kas attēlo raķetes lidojumu debesīs. Biļete maksā tikai 100 RUB (~1,70 Ls). Man, kā Krievijas augstskolas studentam, ieeja vispār bija par velti.

Tāda tā ВДНХ izskatās

Izgājām arī līkumu pa pašu "ВДНХ". Abreviatūra ir saīsinājums no выставка достижений народного хозайства (tautsaimniecības saniegumu izstāde). Izstāde izpaužas kā diezgan liela teritorija, kurā atrodas daudz dažādi paviljoni. Galvenā ieeja ir caur lielu arku. Padomju laikos šajos paviljonos katra republika demonstrēja savus tautsaimniecības sasniegumus. Oļesjas vecmāmiņa savulaik no Latvijas tur braukusi un demonstrējusi savu supergovi. Tagad šis komplekss ir noplucis, paviljonos tirgo dažādas preces, apģērbu, elektroniku u.tml. "ВДНХ" ir pārvērties par tirdzniecības centru. Vairāki paviljoni vispār ir pamesti, stikli izsisti un logi aizsisti ar krusteniskiem dēļiem. Žēl, jo daži no tiem ir tiešām ar ļoti interesantu fasādi un skulptūrām, īsti arhitektūras pieminekļi.

Vēlreiz milzīgs paldies Oļesjai par šo ekskursiju! 

P.S. Par Oļesju man te vairāki jautā. Oļesja dzīvo Maskavā, ļoti labi runā latviski, viņas mamma ir latviete. Oļesja darbojas mārketinga jomā un vismaz reizi gadā gadā brauc uz Latviju. Kā es ar viņu iepazinos? Izlasiet vēlreiz beigas ierakstam par Reiter Līg un Valodu festivālu.

Trīs kvalitatīvas dienas Sankt-Pēterburgā

Kā jau daži zin, pagāšnedēļ brīvprātīgi-piespiedu kārtā devos uz Sankt-Pēterburgu, lai piedalītos starptautiskā jauno žurnālistu forumā "Kultūru dialogs 2010". Forums bija veltīts jaunajiem medijiem, to saturam, satura monetizācijai un mediju konverģencei. Sajutāt, kādus gudrus terminus jau esmu samācījies?

Svētdienas vēlā vakarā ar vilcienu izbraucām no Maskavas, pirmdienas rītā jau pamodāmies Pēterburgā. Pie stacijas jau gaidīja autobuss, kurš mūs aizveda uz mītnes vietu - viesnīcu "Azimuts". Šajā ziņā jau ļoti cienīgi - ar kājām vispār nekur nebija jāiet, visur vadāja ar autobusu. Pusstundas laikā vajadzēja būt kaujas gatavībā, lai dotos uz Ermitāžu, foruma norises vietu. Viss jau būtu labi, tikai ļoti gribējās gulēt, jo vilcienā diez ko īsti pagulēt nesanāca.

Ierodoties Ermitāžā mūs sagaidīja vairāki reportieri un filmēšanas grupas, plus savas kameras un visus verķus uzreiz lika lietā arī ar mums kopā no Maskavas atbraukušās dažādu republiku televīziju filmēšanas grupas. Tā nu visi draudzīgi metās viens otru filmēt un intervēt. Diezkas jau īstenībā nav, kad brīdī, kad vēl īsti neesi pamodies, tā jau nesaproti īsti, kas notiek, tev sejā pāris kameras un mikrofoni, un jāmēģina gudri atbildēt uz kaut kādiem āķīgiem jautājumiem, pietam gudrā doma jānoformulē krievu valodā. Ne visai veiksmīgo rezultātu var redzēt šeit, Maskavas TV Centrs sižeta beigās. Pēc tam nācās atbildēt vēl uz vairāku radio žurnālistu jautājumiem. Nekad nebiju aizdomājies, cik dažādi ir mikrofonu-diktafonu risinājumi.

Ermitāžas Teātra zāle

Pēc tam, kad visi viens otru bija izfilmējušies un izintervējušies, bedzot forums varēja sākties. Kopumā jāsaka, ka atmosfēra bija laba, nesamākslota un draudzīga. Kā dalībnieki bijām mēs, Lomonosova skolas žurfaka maģistranti, Pēterburgas Valsts universitātes žurfaka maģistranti un aspiranti, kā arī vēl dažu augstskolu studenti, mediju pārstāvji un interesenti. Norises vieta, Valsts Ermitāžas Teātra zāle - pagaidām greznākā vieta, kur jebkad esmu bijis šāda veida pasākumos.

Ermitāžas Teātra zāle

Jautri bija tas, ka katram vajadzēja brīvprātīgi-piespiedu kārtā arī uzstāties. Ko un kā tur stāstīt? Uz šo jautājumu mums atbildēja - nu paskatieties foruma plānu, tur par tām tēmām arī kaut ko izdomājiet, vienalga, ko. Tā arī nācās improvizēt, jo par cik uz tādu forumu neviens no mums bijis nebija, tad nebija skaidrs, kadā līmenī, cik sarežģīti, un ko galu galā citiem būtu interesanti dzirdēt. Bet nu neko, plus mīnus visi no manējiem norunāja kaut ko diezgan sakarīgu. Es biju sagatavojis īsu un kodolīgu prezentāciju, kurā visus iepazīstināju ar resursiem, kur var iegūt info par Latvijā notiekošo krievu valodā, jo runājoties ar kursa biedriem bija skaidrs, ka vairums vispār neko nezin, daži zin un izmanto DELFI krievu versiju, bet mums taču ir vēl TVNET, DB.LV u.c., kur ir arī krieviskās versijas. Kā par brīnumu, daži pēc tam man teica, ka šī info tiešām esot bijusi jauna un noderīga.

Līdzīga tēma bija Rutube.ru redaktorei Jekaterinai Sapovič, uzstājāmies kopā

Forumā uzstājās vēl dažādi interesanti cilvēki. Pakavēšos pie dažiem. Visinteresantākais laikam bija Krievijas mediju monstrs, šobrīd vispelnošākās avīzes un arī portāla "Komsomoļskaja Pravda" galvenais redaktors un boss Vladimirs Sungorkins (Владимир Николаевич Сунгоркин). Viņš dalījās ar savu pieredzi un atziņām, apvienojot "KP" drukātās un elektroniskās versijas. Lietas sauca īstajos vārdos, neslēpa, ka viņš ar "KP" taisa biznesu, galvenais ir pārdot saturu, un ka kaut kādi ētikas jautājumi viņam īpaši neinteresē.

Interesants bija arī Andrejs Miļohins (Андрей Милёхин), pētījumu holdinga "Romir" prezidents. Viņš savukārt stāstīja par problēmām, ar kurām saskaras veicot pētījumus dažādās valstīs un republikās vienlaicīgi. Aicināja arī vienmēr rūpīgi izvērtēt dažādus medijos publicētos skaitļus, jo lielākā daļa no tiem neesot pareizi, esot izrauti no konteksta, kaut kādi starprezultāti u.tml. Bieži vien viņš medijos redzot atsauces uz savu kompāniju, bet skaitļi absolūti neatbilstot patiesībai, par ko viņam vislielākais izbrīns. Savā ziņā viņš pārmeta žurnālistiem neprofesionalitāti un aicināja jaunos žurnālistus šādas kļūdas nepieļaut.

Labs pētījums bija lietuviešu meitenei no Pēterburgas Valsts universitātes. Viņa bija salīdzinājusi Lietuvas valdības ārpolitikas nostādnes un valstsvīru izteikumus ar to, kas parādās Eiropas medijos un Krievijas medijos. Rezultāti ļoti interesanti - vairumā gadījumos publikācijas pilnīgi pretējas tam, ko sludina Lietuvas valstsvīri. Bija patīkami dzirdēt, ka Latvijai un Igaunijai šajā gadījumā situācija esot daudz labāka.

Pacēlās arī jautājums par to, ka NVS republikās nacionālā valoda ir retums, tajā runā ļoti maz, un ja arī runā, tad rakstīt vairs neprot. Īpaši Kirgizstānā, Tadžikistānā un Kazahstānā. Bet arī citur īpaši spīdoši nav. Tas man lika aizdomāties, īpaši 18. novembra priekšvakarā, cik tomēr lieliski, ka mums, Latvijā, un arī Lietuvā un Igaunijā ir sava valoda, ka esam to nosargājuši. Vairākām NVS valstīm, izskatās, ka vilciens ir aizgājis, un tur neko vairs izdarīt nevar. Daudzmaz normāla situācija vēl ir Armēnijā, Azerbaidžānā un Ukrainā.

Jā, un abus vakarus vakariņas un ballīte "Virs Pēterburgas jumtiem" viesnīcas "Azimut" 18. stāvā. Te notika īstais kultūru dialogs un brāļošanās. Iepazinos ar visādiem cilvēkiem no visādām televīzijām un citiem medijiem. Lieki piebilst, ka šīs brāļošanās ielilga līdz vēlai naktij. Tik daudz visa kā, ko pārrunāt un ko izjautāt vienam par otru. Nācās kliedēt arī šādus tādus mītus par Latviju. Piemēram, ka bezmaz vai lielākais apvainojums esot, ja zvanot uz Latviju, ar latvieti runājot krieviski, obligāti vajagot runāt angliski. Izstāstīju, ka tik traki jau nemaz nav. Sapazinos arī ar radio "Brīvība" žurnālisti un raidījumu vadītāju Jeļenu Rikovcevu (Елена Рыковцева). Izstāstīju viņai arī savus piedzīvojumus uzsākot studijas Maskavā. Jeļenu mans stāsts tā ietekmēja, ka otrā dienā viņa par to jau stāstīja tiešraidē visai Krievijai. Te var izlasīt atreferējumu, ja ir pacietība tik garu tekstu lasīt. 

Vēl vakaros demonstrēja šādas tādas studentu veidotas dokumentālās filmas. Īsts grāvējs bija vienkāršu Pleskavas džeku veidota filmiņa ar nosaukumu "Maskava bez cenzūras" (Москва без цензуры). Šis darbs saņēmis augstāko vērtējumu kaut kādā prestižā konkursā. Filma ir par Maskavu, nevis Krievijas galvaspilsētu, bet mazu, pamestu ciemu ar tādu pašu nosaukumu kaut kur Pleskavas apgabalā, tur dzīvojošajiem vecajiem cilvēkiem, viņu dzīvi u.tml. No vienas puses it kā jautri, no otras puses dziļš traģisms. Kaut vai viena tantuka frāze, ka viņu neņēma slimnīcā, esot pateikuši, ka viņai jau 85, pārāk veca, lai brauc nomirt atpakaļ uz mājām. Šo es iesaku noskatīties, ja rodas tāda izdevība.

Pēdējā, trešajā dienā filmēšanas grupām ekskluzīvā kārtā ļāva filmēt un fotogrāfēt Ermitāžu. Cik sapratu, parasti to nemaz tā neļauj darīt. Par filmētājiem un fotogrāfētājiem varēja uzdoties arī citi interesenti, kas gribēja pabaudīt mākslu. Vairāk kā trīs stundas novazājos pa turieni, līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Tie, kas bijuši, jau zin, ka tur jau mēnesis jāstaigā, lai sāktu kaut ko saprast, pārāk daudz tur visa kā visādos veidos gan pie sienām, gan uz sienām, gan uz griestiem, gan pie griestiem, uz grīdas, grīdā, vitrīnās, pat uz plazmas ekrāniem demo filmas rāda.

Vakarā bija pieņemšana viesnīcā "Oktjabrjskaja", kuru rīkoja Sankt-Pēterburgas pilsētas vadība. Faktiski jau parasts furšets ar neskaitāmiem tostiem un savstarpējām uzslavām, bet garšīgas gan tās uzkodas bija, vīniņam arī nebija ne vainas. 

Nemanot bija pienācis šķiršanās brīdis, jo mums drīz vilciens uz Maskavu. Protams, ka skumji, visi tā sadraudzējušies, ka nezināja, ko tagad iesākt. Daži emocionālākie pat apraudājās. Viens operators, laikam no Tadžikistānas, lai varētu pārdzīvot atvadīšanos, pat aizgāja uz bāru 100 gramus ieraut un tad šņukstot nāca ar visiem apkamties.

Pēdējais piedzīvojums stacijā. Man šobrīd formējas kārtējais mācību vīzas pagarinājums. Noformēšanai ir paņemti visi mani dokumenti - pase kopā ar vīzu, reģistrācija. Faktiski esmu bez dokumentiem, kas Krievijā ir kaut kas neiedomājams. Šī iemesla dēļ vienubrīd nopietni apsvērām iespēju, ka man tā Pēterburga nesanāks, bet beigās tomēr ekspertu konsilijs nolēma, ka it kā nekam nevajadzētu būt, robežu taču nešķērsosim. Protams, ir man spravka, ka tas viss ir migrācijas dienestā vai kur tur, pases kopija, spravka, ka esmu students. Nu jā, un stacijā, ejot uz vilcienu, man miliči klāt - seržants tāds un tāds, lūdzu uzrādiet dokumentus! Domāju, ka nu gan esmu ielidojis, nu tik būs. Uzreiz šiem saku, ka pases man nav, bet man ir kaudze ar visādām spravkām, un rādu šim visu. Seržants paskatījās, paprasīja, ar kādu mērķi esmu te ieradies, tad ātri visu atdeva atpakaļ un novēlēja laimīgu ceļu. Pilnīgi neticami. 

Tādas lūk trīs brīnišķīgas dienas, daudz iespaidi, iepazīšanās, kontakti, idejas. Ko ar to visu darīt, šobrīd vēl nezinu, bet kas zin', gan jau dzīvē kādreiz noderēs.

Vairāk foto te un te.

Diplomāti, Reiter Līg, Maskavas latvieši un latviski runājošas Maskavas meitenes

Pagājušajā nedēļas nogalē apmeklēju 5. Maskavas Starptautisko valodu festivālu un iepazinos ar dažādiem interesantiem cilvēkiem. Kā es līdz kaut kam tādam nonācu? Vienkārši! vasarā satiku Līgu, pirms braukšanas uz Maskavu viņa iedeva Darjas kontaktus. Maskavā Darja man iedeva Leonīda kontaktus. Kas ir Līga? Kas ir Darja? Tas lai pagaidām paliek mans mazais noslēpums. Kas ir Leonīds? Leonīds ir ļoti interesants cilvēks, Maskavā dzīvojošs latvietis, tulkotājs, latviešu valodas pasniedzējs un popularizētājs, dzied Maskavas latviešu korī "Tālava". Lai arī cik neticami tas nebūtu, viņš ir nevis filologs, bet loģiskās matemātikas (matemātiskās loģikas?) pasniedzējs Maskavas Tehniskajā universitātē.

Tā vārds pa vārdam, un Leonīds man izstāstīja par tuvojošos festivālu, kurā viņš ar saviem audzēkņiem prezentēs arī latviešu valodu. Pie tam galvenokārt to darīs MVU Filoloģijas fakultātes maģistrantes, kuras šo valodu apgūst tikai pāris mēnešus. Savukārt izstāstīt par ventiņu dialektu ieradīsies atraktīvā stāstniece un ventiņu tradīciju zinātāja Līga Reitere (tā Līga, kas iedeva Darjas kontaktus, ir cita Līga). Viņš to stāstīja ar tādu azartu, ka es pavilkos un uzrakstīju par to relīzi Latvijas medijiem. Šie gan diezko atsaucīgi nebija, acīmredzot dienaskārtībā jaunās valdības veidošana u.tml., jo ziņa parādījās tikai Latvijas Avīzē un kādā lokālā i-neta portālā. 

Nogale sākās piektdien ar ekskursiju MVU Galvenās ēkas tornī, kura pašā virsotnē iekārtots Ģeoloģijas muzejs. Ekskursiju par godu Reiter' Līgai bija noorganizējis Leonīds, un uz to uzaicināja vēl dažus interesentus, arī mani. Negaidīts un patīkams pārsteigums bija, ka uz ekskursiju ieradās arī Latvijas vēstniecības darbinieki - atašejs kultūras un mediju jautājumos Maija Bišofa un pats vēstnieks Krievijā Edgars Skuja ar kundzi. Iepazināmies, parunājāmies, ir tagad sakari. Un torņa muzejs arī eksotisks bez gala, bet tas ir jāredz un jāsajūt, jāredz panorāma no virsotnes, te to aprakstīt nav iespējams.

No kreisās - divas latviešu valodas kursu apmeklētājas, Edgars Skuja ar kundzi, Maija Bišofa, Līga Reitere, Leonīds Kotovičs un slavenais Juris Lūsis 

Pēc torņa sekoja ventiņu dialekta prezentācija turpat netālu esošajā MVU Filoloģijas fakultātes studentiem. Pa ceļam uz turieni paspēju viskautko izrunāties ar Reiter Līgu. Ieejot fakultātē iepazinos ar Andri no Liepājas, kurš vairākus gadus studē Maskavas Starptautisko attiecību institūtā. Tāpat beidzot klātienē iepazinos ar Darju, par kuru jau tik daudz jums esmu stāstījis, līdz šim ar viņu biju tikai sarakstījies pa e-pastu. Viņa pilnīgi fantastiskā viedā ir iemācījusies latviešu valodu, pieslīpējusi to pie Leonīda, runā gandrīz vai bez akcenta, ar visām garumzīmēm, turklāt ir ķīmijas monstrs, nevis filologs. Darja regulāri ciemojas Latvijā un kādu brīdi ir arī tur (te?) pastrādājusi Kā pati izteicās, viņai patīk viss, kas saistīts ar Latviju. Cerams, ka neko nesamuldēju, es jau zinu, ka viņa šo lasīs.

Ventiņu dialekta prezentācija bija atraktīva, sirsnīga, Reiter Līg sniedza ieskatu ne tikai izrunas un gramatikas īpatnībās, bet arī novada vēsturē, tradīcijās un tautiskā apģērba atšķirībās, saktās un jostās. Izskatījās, ka studentiem tas viss diezgan labi gāja pie sirds. Beigās pāris dziesmas nodziedāja "11. tramvajs", kurā latviešu tautasdziesmas dzied latviešu valodas apguvēji.  Dziedāšana pieder pie Leonīda īpašās valodas apmācības metodikas. Noslēgumā tējas dzeršana un saviesīgas sarunas.

Svētdien, savukārt, lielais festivāls Čaikovska Valsts konservatorijas Centrālajā  mūzikas skolas ēkā (Центральная музыкальная школа при Государственной консерватории им. П. И. Чайковского). 40 min prezentācijas visas dienas garumā, paralēli, ~70 valodas, visas interesantas, kā lai paspēj to visu apskatīties? Nācās izvēlēties dažas. Protams, gribējās arī redzēt latviešu valodas prezentāciju, auditorijas reakciju uz to. 

Meitenes izstāstīja tīri labi, es tik daudz par latviešu valodu nezinu un nevaru izstāstīt. Pa vidu Līgas un Leonīda komentāri. Prezentācijā iepazinos ar vēl vienu latvieti, kura pasniedz latviešu valodu tajā pašā Starptautisko attiecību institūtā, kurā studē Andris no Liepājas. Sekoja atsevišķa Līgas ventiņdialekta prezentācija, kuru ir aprakstījis kāds sajūsmināts klausītājs. Viņš gan tur putro Latviju ar Lietuvu, bet tas sīkums.

Pēc tam pabiju žestu jeb nedzirdīgo valodas prezentācijā. Tagad beidzot ir aptuvena nojausma, ko viņi tur plātās. Uzzināju visādas interesantas lietas - kā apzīmē burtus, jēdzienus, dažādas darbības, kā tās savieno kopā. Tas viss veidojas no rokas atrašanās līmeņa attiecībā pret ķermeni, attālumā no ķermeņa, kustības virziena, paša ķermeņa stāvokli. "Vecmāmiņa" var pateikt pa burtiem, var parādīt uzreiz ar vienu žestu kombināciju, un tā ar ļoti daudziem jēdzieniem. Tāpat ar cilvēka vārdu - to var pateikt pa burtiem, bet parasti darot tā, ka iedod žestu kombināciju pēc spilgtākajām pazīmēm, piemēram čirkainais ar brillēm, un pēc tam attiecīgo cilvēku sauc tikai tā.

Sekoja tibetiešu valodas apmeklējums, kuru vadīja autentisks tibetietis. Tur katra zīme pati par sevi ir viena skaņa un nozīmē kaut ko vienu, tad viņas liek vinu virs otras līdz pat četrām zīmēm, un katrā gadījumā mainās skaņa un arī vārda nozīme. Nezinu, kā to ir iespējam iemācīties.

Tālāk interesēja ķermeņa valoda jeb neverbālā komunikācija, bet tur es vīlos, jo neko jaunu neuzzināju, likās pat, ka es lektorei varētu pastāstīt vairāk, nekā viņa man.

Turpināju ar senkrievu valodas prezentāciju. Šī bija ļoti interesanta. Lektors demonstrēja un analizēja vienu rindkopu no veca teksta, kurš pilns ar nenormāli seniem vārdiem un burtiem, kuri mūsdienās vairs neeksistē. Nesapratu, kā viņš vispār to varēja izlasīt, tur reāli varēja mēli izmežģīt. Lika atminēt visādus sen lietotus jēdzienus. Polpatadjesatj (šī ir izruna, rakstību, protams, es nevaru atkārtot, jo tādu burtu vienkārši arī kirilicā nav), izrādās, nozīmē bez piecpadsmit minūtēm pieci (16.45).

Noslēgumā noklausījos par sanskritu. Nu tas vispār ir kaut kas prātam neaptverams..Lektors bija džeks, kurš prot kādas 12 valodas, turklāt gados galīgi jauns. Pārsteidzošs fakts, ka tā rakstība radusies relatīvi nesen, līdz tam visus tos nenormāli garos tekstus, sutras, attiecīgi monstri vārds vārdā zinājuši no galvas un nodevuši viens otram no paaudzes uz paaudzi mutiski.

Festivāls beidzās ar nelielu koncertu, kurā starp priekšnesumiem bija iestudēti ... , nezinu, kā to sauc,  starpspēlītes vai kā, kad uznāk divi jaunieši, seko īss dialogs - tu īru deju dejot proti - jā, nedaudz - džeks kaut ko patirinās -  meitene pasmejās - ko tu te āksties - rekur ansamblis tūlīt parādīs, kā jādejo - uznāk ansamblis un nogriež riktīgu īru deju. Bet tās starpspēlītes tādas jaukas, nesamākslotas. Kopumā jāsaka, ka pasākums ļoti labs, labi noorganizēts un interesants. Jāatzīmē sirsnīgā un draudzīgā atmosfēra. Atkal pārliecinājos par to, ka krievi savos pasākumos prot izveidot īpašu atmosfēru, ko jau biju novērojis krievu jauniešu rīkotajos pasākumos uz Peldošās darbnīcas. Kā viņi to panāk, nesaprotu, bet latviešu Sipeniece, Krauze u.tml. var ņemties cik grib, bet tādu atnosfēru viņi nedabū. Varbūt tā ir tā latviešu mentalitāte?

Beigās vēl Leonīds mani ievilka arī furšetā, kur dabūju šampanieša glāzi, un iepazīstināja vēl ar divām feinām meitenēm, kas dzīvo Maskavā, kādreiz ir dzīvojušas Latvijā un tagad cenšas uzturēt latviešu valodas prasmi. Tāda lūk iespaidiem bagāta nedēļas nogale - diplomāti, Reiter Līg, muzejs tornī, Maskavas latvieši, latviski runājošas Maskavas meitenes un daudzas valodas. 

Te īss video par festivālu.

Vai Krievijā būs sava Nirnberga?

Vienu lekciju kursu mums sauc "Žurnālista meistarība". Dzīvē tas izpaužās tā, ka uz lekcijām aicina dažādus ļoti augstas raudzes režisorus, scenāristus un producentus, pamatā dokumentālistus. Tie tad mums stāsta visādus knifus un rāda savus darbus.

Irina Vasiļjeva

Šodien pie mums bija ļoti interesanta dāma, studijas "Фишка фильм" radošā direktore un scenāriste Irina Vasiļjeva (Ирина Борисовна Васильева). No pārējiem viesiem viņa atšķīrās ar ļoti interesantu skatu uz Krievijas sabiedrības dzīvi. Pēc viņas domām ir tā, ka visur citur pasaulē attīstība notiek pa slīpu līkni uz augšu, kaut arī drebelīgu, jo ir kļūdas, no kurām mācās un nākamo reizi nepieļauj. Krievijā, savukārt, attīstība notiekot pa riņķi. Visu laiku ejot pa riņķi, visu laiku uzraujās uz savām kļūdām, bet nekas nemainās, iet tik pa riņķi un atkal uzraujās. Un viņa nevar izskaidrot, kāpēc tā notiek. Savus darbus viņa veido tā, lai liktu Krievijas iedzīvotājiem aizdomāties par šīm problēmām. 

Mums viņa parādīja savu neseno veikumu - dokumentālu filmu ar dažu aktieru piedalīšanos "Nirnberga, kuras nebija" (Нюрнберг, которого не было). Izrādās, ka Padomju Savienībā Hruščova laikā briedis process pret Staļina režīma noziedziniekiem, līdzīgi kā Nirnbergas process pret nacistiem. Reāla personība, Olga Šatunovska (Ольга Шатуновская), kura savulaik reāli cīnījusies un gājusi caur uguņiem un ūdeņiem, lai varu pārņemtu padomes, uz kaut kādu aizdomu pamata kritusi Staļina nežēlastībā. Pēc visu cietumu un izsūtījumu prieku iziešanas nezcik gadu garumā kaut kas viņu pierunājis uzrakstīt savam jaunības laiku cīņu biedram Hruščovam, kurš tajā laikā bija pārņēmis varu, sak' varbūt var pārskatīt viņas uz mūžu piespriesto izsūtījumu. Hruščovs šo uzreiz paņēmis pie sevis par galveno pierādījumu vācēju pret bijušajiem staļinistiem.

Aiz lielā naida Šatunovska divu gadu laikā katru dienu cīnoties ar visu to mafiju, dabūjusi trīs infarktus un savākusi 64 biezus sējumus ar visdažādākajiem pierādījumiem pret visu to kliķi. Pēc viņas datiem no 1935. - 1941. gadam represēti 19,84 milj. cilvēku, no kuriem 7 milj. nošauti, cik vēl gājuši bojā nometnēs, nav zināms. Salīdzināšanai Latvijā ir ~2,3 milj., tātad sešu gadu laikā pa tīro izšauti trīs Latviju iedzīvotāji.

Traģiskākais brīdis un kulminācija bija tad, kad tomēr pēdējā brīdī Hruščovs neizturēja spiedienu un nolēma procesu atlikt uz it kā 15 gadiem, un viss Šatunovskas darbs vējā. Galvenā scenāristes doma tāda, ka ja tas process Padomju Savienībā būtu bijis un visi bijušie un esošie būtu nolikti pie vietas, tad tagad dzīve Krievijā būtu pavisam citādāka.

Vispār filma emocionāli ļoti smaga, kaut arī garums tikai 40 minūtes. Kā tas viss tur bija, kā un cik ātri tajos laikos izlēma cilvēku likteņus un kā tā mafija Šatunovskai pretojās, brīžiem pat līdz apsurdam. Un kā vēl tas viss beidzās... Must see, kā pie mums Latgalē saka, ļoti rekomendēju, ja kādreiz rodas tāda izdevība.

Interesantākais bija tad, kad viņa pateica, ka šo filmu Krievijā cenzūra neļaujot rādīt. Tā cenzūra tā interesanti izpaužoties. Neesot jau tā, ka filmu atrāda kādai komisijai un tā pasaka - nē, šito nerādīsiet nekur. Esot tā, ka kādā skatē parādot, visādas TV uzreiz klāt - nenormāli kruta filma, pirksim, rādīsim nu tik būs! Bet nākamajā dienā pazvanot, sorry, kaut kāds muļķīgs iegansts, bet nē. Un Vasiļjeva ir jau kāds trešais režisors, kas stāsta par šādu situāciju. Taču viņas filmu jau pērkot Izraēla un vēl kaut kādi nopietnie interesenti no ārzemēm. Jā, garlaicīgi viņiem te nav.

Tāds lūk kultūrizglītojošs ieraksts šoreiz. 

Pasniedzēja gandrīz dabū pa galvu - vai Zeva dusmas?

Bija tāds gadījums. Brauc samasvals, pretī žigulis ar tālajiem, žigulis apžilbina samasvalu, samasvals uzbrauc žigulim...

Sēžam lekcijā ar nosaukumu "Pasaules kultūras attīstības etapi". Pasniedzēja aizrautīgi stāsta par Seno Grieķiju, Periklu un Akropoli kā tā laika Grieķijas kultūras uzplaukuma simbolu (5.- 4. gs. BC). Tajā auditorijā logi, pie tam lieli, gandrīz pa visu sienu, atrodas auditorijas priekšā. Pasniedzēja sēž tieši tur, ar skatu pret auditoriju, un attiecīgi ar muguru pret logiem. 

Tajā dienā lija lietus un bija spēcīgas vēja brāzmas. Pēc vienas tādas brāzmas pēkšņi milzīgais logs ar lielu troksni, aizlidinot pa gaisu žalūzijas, atsprāga vaļā, tādējādi gandrīz ar apakšējo malu-stūri trāpot pasniedzējai pa galvu. Faktiski, ja viņa nebūtu paspējusi galvu pieliekt, tad tā arī būtu bijis. Ņemot vērā to ātrumu, kā tas logs atsprāga vaļā, un tā masu, sekas varēja būt ne visai patīkamas. No tā negaidītā skata auditorijā uz kādu brītiņu iestājās kapa klusums, taču ātri vien puikas logu aizvēra, pasniedzēja ātri savācās un lekcija turpinājās, it kā nekas nebūtu bijis. Kulminācija šim incidentam bija brīdī, kad kāds pagriezās un pačukstēja aizmugurējiem: "Это был гнев Зевса!".* 

Kādas pāris dienas pēc tam šarmantā meitene no Serbijas (viņa nav no mūsējā kursa, bet mums atsevišķas lekcijas ir kopējas ar citiem kursiem) izstāstīja, ka tā esot bijusi viņa, kas to logu aizvērusi, bet rokturi neaizgriezusi, jo nevarējusi aizsniegt. Visu nākamo dienu esot pārdzīvojusi, kā būtu, ja nu viņa dabūtu sēdēt cietumā par nejaušu slepkavību.

Tādas, lūk, mums dramatiskas lekcijas mēdz būt. 

* Tās bija Zeva dusmas! (Zevs grieķu mitoloģijā bija debesu un pērkona dievs, visu dievu valdnieks)