Poliklīnika Nr. 202 – 2. daļa, nobeigums

Poliklīnika, poliklīnika, poliklīnika. Uzreiz pēc otrreizējās atbraukšanas ar sajūsmu rakstīju, cik raiti tur viss notiek un prognozēju, ka nedēļas laikā man būs spravka, ka esmu vesels un HIV negatīvs. Optimists...

Aizķeršanās sākās brīdī, kad man asinīs uzrādījās paaugstināts cukura līmenis. Man gan nav ne mazākā nojausma, ko tas īsti nozīmē, bet pirkstā duršanu nācās atkārtot. Izrādās, ka pirms asins analīzēm nedrīkst ēst. Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Pirkstā iedurt, protams, var tikai nākamajā rītā, jo to viņi dara tikai no rītiem. Par cik steigas nebija, pēc rezultāta gāju pēc pāris dienām, nevis nākamajā rītā, ar domu, ka nu gan visam jābūt.

Māsiņa-administratore izmeklējās, bet attiecīgais papīrīts nav. Atzina, ka tas ir dīvaini, gan jau kaut kur aizķēries, lai es atnāku rīt. Nākamajā dienā, protams, papīrs nav. Nu jau cita māsiņa saka, ka tas nekas, viņa rīt man laboratorijā uztaisīšot rezultātu kopiju. Nākamajā dienā (varbūt pēc pāris dienām, neatceros vairs, jo pilnīgi katru dienu tur negāju, galu galā man ir arī lekcijas, kuru dēļ nevaru visu laiku dzīvot poliklīnikā) tur jau sēž cita māsiņa, kura par iepriekšējo māsiņu teikto neko nezina, mans papīrīts atrodams nav. Nekas, viņa man rīt uztaisīs kopiju un atstās tepat, lai tik ienāku un paņemu. Jā, uzminējāt – nākamajā dienā sēž cita māsiņa, rezultāta nav, lai pienāku rīt, noteikti būšot. Man jau sajuka, cik reizes es tā gāju, bet beigās tomēr to atbildi dabūju, cukura līmenis ok, vēl kādu laiku dzīvošu, bet kādas pāris nedēļas jau atkal tā staigājot ir paskrējušas.

Paralēli akcijai „analīžu rezultāti” notika akcija „dermatologs”. Atšķirībā no citiem ārstiem, kuri pieņem katru dienu no rīta līdz vakaram, dermatologs pieņem divas reizes nedēļā pa trim stundām. Tajā dienā, kad viņš ir no rītiem, es nekādi netiku, jo tad man ir svarīgas lekcijas. Mēģināju viņu noķert tajās dienās, kad viņš ir pēcpusdienā upurējot tikai vienu lekciju. Lieki piebilst, ka viņš ir visai pieprasīts, jo spravkas vajag visiem, pa vidu maisās vēl tie, kuriem vajag viņa spravku, lai drīkstētu apmeklēt peldbaseinu. Rezultātā pie viņa durvīm pulcējas aptuveni  40 cilvēki jau stundu pirms pieņemšanas sākuma.

Nezinu, ko viņš tur iekšā ar katru dara, bet procedūra ir ļoti ilga. Pa vidu viņš ik pa brīdim kaut kur aizskrien ar kaut kādiem papīriem, atpakaļ atskrien pēc laba laiciņa. Trīs stundu laikā viņš spēj pieņemt 10 cilvēkus – to mēs vienreiz intereses pēc izskaitījām. Vēl tur tāda nianse, ka pie viņa var nākt tikai ar asins analīžu rezultātiem, kuri nav vecāki par mēnesi. Par to, protams, neviens nekur iepriekš nebrīdina. Tad viņš neveiksminieku, kurš nogaidījies rindā, bet tās analīzes nav, ved ārā no kabineta, ved pie planšetes, kas ir kādus piecus metrus no viņa kabineta durvīm un lepni rāda – te taču viss ir rakstīts, kāpēc jūs nelasāt? Būtu vismaz pie durvīm to zīmīti piespraudis. 

Tādējādi trīs vakarus ar nedēļas intervālu (nu citreiz arī ar divu nedēļu, jo bija jau arī citas lietas, par ko domāt, piemirsās man tas ādas speciālists) notusējos pie viņa durvīm, tā arī iekšā netiku. Laimīgi arī atjēdzos, ka mēnesis ir paskrējis, manām asins analīzēm termiņš ir beidzies, spravka man tā arī nav. Ko darīt?

Eju uz to pieņemšanas telpu, kurā notiek sākotnējā uzklausīšana/tālāknosūtīšana/analīžu rezultātu izsniegšana/papīru rakstīšana u.tml. lietas. Patrāpījās tur gados vecāka kundzīte, kura pateicoties tam, ka biju tur biežs un regulārs viesis, mani jau pazina. Izstāstīju viņai savu bēdu stāstu un liku saprast, ka man tā poliklīnikas dzīve jau ir reāli noriebusies. Šī saka, ka bez dermatologa nekādi, bet sāk zvanīties kaut kam tur un konsultēties. Pēc pāris zvaniem noskaidrojās, ka  ja nav acīmredzamu problēmu, tad manā gadījumā dermatologa vietā atzinumu var dot arī gala slēdzienu dodošais terapeits. Tad viņa vēl kaut kam tur pazvana un seko kaut kas pilnīgi neticams.

Kundzīte bezmaz vai paņem mani aiz rokas, izved gaitenī, paved garām diezgan pagarai rindai pie kādām durvīm, ieved kabinetā un tur sēdošajai dakterei (paspēju uz durvīm izlasīt, ka tā ir galvenā terapeite) saka – saraksti šitam puikam spravku, citādi viņš jau te pie mums galīgi nomocījies! Daktere piecu minūšu laikā uzmeta aci visiem iepriekšējo doku atzinumiem, izmērīja asinsspiedienu, „paklausījās” mani, saspieda spiedogus, parakstījās, un man pēc nieka pusotra mēneša regulāras dzīvošanās pa poliklīniku tagad ir izziņa, ka man nekas nekaiš un drīkstu turpināt studijas MVU!