Jaunā gada sagaidīšana

Jauno, 2011. gadu sagaidīju ļoti mierīgi. Kopā ar kursa biedrenēm no Kirgizstānas un Kazahstānas aizgājām tepat uz MVU Galvenajai ēkai blakus esošo Vorobjovi Gori skatu laukumu. Kā jau agrāk esmu rakstījis, no turienes it kā no augšas paveras ļoti iespaidīga panorāma uz Maskavu. Cerējām, ka redzēsim satriecošu uguņošanu, bet tā kā nedaudz sniga, tad pilsētu klāja tāda kā migla, kas īsti neļāva neko saskatīt. Taču visdažādākā veida salūtus šāva gaisā turpat apkārt sanākušie, jautrība sita augstu vilni, turpat izgreznota egle, bija labi. Izdzērām šampi, atnācām atpakaļ uz kopmītnēm un sūcām vīnu līdz pat rītam un pļāpājām par visādām lietām. Meitenēm interesē viskautkas par Latviju. Līdz šim viņām par mūsu valsti priekšstats bijis diezgan abstrakts, nezinājušas pat ar ko atšķiras trīs Baltijas republikas. Tagad, pateicoties man, viņas zin  daudz vairāk. Es, savukārt, daudz ko uzzināju un uzzinu par viņu republikām, par kurām attiecīgi man līdz šim bija ļoti miglains priekšstats. Nu īsta starpkultūru komunikācija!

Maskavas panorāma no Vorobjovi Gori. Foto victorprofessor no http://venividi.ru/node/8937

Bija arī doma, ka varētu doties sagaidīt Jauno gadu uz Sarkano laukumu, bet vietējie rekomendēja to nedarīt. Tur visi būšot sadzērušies, lamāšoties, un varot būt arī agresīvi. Vecgada vakarā Maskavas mediji ziņoja, ka lai tiktu Sarkanajā laukumā, jāiet cauri diviem miliču kordoniem un metāla meklētājiem, visus pamatīgi pārmeklē. Tāpat sektoros sadalīts viss Sarkanais laukums un katru sektoru ielenkušas miliču ķēdes. Pēc tam parādījās ziņas, ka miliči vēl paspējuši tur pa vidu saķerstīt ap 2000 kaukāziešus. Nu kas tad tā par Jaungada sagaidīšanas sajūtu! Cik labi, ka paliku tepat, Zvirbuļu kalnos.

Ziemassvētku koncerts

Ar Ziemassvētkiem (pareizticīgo) te ir tā, ka tie galīgi nesakrīt ar katoļu un luterāņu Ziemassvētkiem. Ja Latvijā Ziemassvētki ir pirms Jaungada, tad Krievijā tie ir uzreiz pēc tā. Šogad pat no 1. līdz 10. janvārim ir brīvdienas, visiem, nevis tikai skolēniem un studentiem. Arī eksāmenu sesija ir nevis janvārī, kā pierasts Latvijā, bet sākas decembra vidū un turpinās līdz pašam Jaungadam, un pat dažas dienas janvārī. Par cik līdz 10. janvārim brīvdienas, tad pēdējie eksāmeni mums būs 11. un 13. janvārī. Bēdīgākais tajā visā ir tas, ka netiku uz Latviju šajā laikā, kā to kādreiz biju plānojis, jo skriet uz nedēļu uz Latviju un tad uzreiz atpakaļ uz Maskavu, un tad atkal uz Latviju nav nekāda jēga, būtu tikai lieka naudas izsviešana.

Tā nu esmu Maskavā bez nekādas svētku sajūtas ar apziņu, ka Latvijā visi svin. Taču pateicoties Oļesjas gādībai izdevās apmeklēt lieliskāko Ziemassvētku koncertu, kādu es savā mūžā līdz šim esmu dzirdējis. Koncerts notika gotikas stilā būvētā diezgan palielā katoļu katedrālē, kuras nosaukumu pārtulkot latviski man pat ir pārāk sarežģīti - Римско-католический кафедральный собор Непорочного Зачатия Пресвятой Девы Марии. Pēc izmēriem katedrāle aptuveni līdzīga Rīgas Domam, pat nedaudz lielāka. Konertzālē atrodas vienas no lielākajām ērģelēm Krievijā.

Koncertā uzstājās Maskavas labākie mūziķi, ar ērģelēm saspēlējās visdažādākie instrumenti - gan pūšamie, gan stīgu - trompete, flauta, saksofons, mežrags, čells, klavesīns, oboja, arfa, pat akustiskā ģitāra. Iespaidīgs solistu dziedājums. Līdz šim man kaut kā sieviešu klasiskā dziedāšana, īpaši soprānu, asociējās ar diezgan neizturamu un diskomfortu radošu spiegšanu, un man vienalga, ka viņas to gadiem ilgi ir trenējušās darīt un tas ir nenormāli augstvērtīgi. Bet šajā koncertā vai nu tā telpas akustika vai ar kaut ko atšķirīgs dziedājums, bet tiešām patika, pirmo reizi mūžā reāli patika. Koncerts notika pustumsā, faktiski tikai sveču gaismā. Ziemassvētku sajūtu pastiprināja mazas eglītes pie katras kolonnas, kuras tiešām gaumīgi izdekorētas ar gaismas diodītēm..To spīdēšana pustumsā radīja īpaši sirreālu atmosfēru. Viss kopā - gan katedrāle, gan koncertzāle, gan zāles noformējums, gan jaudīgās ērģeles un pats koncerts atstāja neaizmirstamu iespaidu. Šāda koncerta dēļ bija vērts palikt Maskavā. Atkal paldies Oļesjai.

Vienīgais, kas nepatika, bija tas, ka cilvēkiem koncerts bija par garu, un otrajā daļā sākās koncerta masveidīga pamešana, kas tomēr krita uz nerviem. Ja sākumā zāle bija pārbāzta, tad beigās 1/3 jau bija prom nesagaidot pēdējos akordus.

Pavēle par uzņemšanu

MVU studenta apliecība

Vēl viens brīnums. Pēc trīs mēnešu (!) gaidīšanas un nemitīgiem solījumiem, ka tuvāko dienu laikā noteikti jābūt, fakultāte no rektorāta ir saņēmusi rektora pavēli par mūsu uzņemšanu augstskolā. Fakultātes vadība saka, ka tas ir labi, jo pagāšgad viņi šādu pavēli esot saņēmuši februārī. Nepagāja ne nedēļa kopš pavēles saņemšanas, kad mums arī izsniedza studentu apliecības un ieskaišu grāmatiņas. Jā, te vēl saglabājies tāds relikts, kā ieskaišu grāmatiņa, kas Latvijā jau vismaz 10 gadus vairs nav sastopams. Un studenta apliecība arī veclaicīga, kā vāciņi. Plastikāta kartītes te tik ātri diez vai būs.

Lai tur kā, bet vienalga par to liels prieks, jo tagad vairs katru reizi pie fakultātes vai kopmītņu ieejas nav ilgi jāloka vaļā A4 izmēra spravka, ka tiešām esmu students, un šad tad jāskaidro pie ieejas dežurējošajiem miličiem, kāpēc man vēl aizvien nav apliecības. Spravka it kā esot derīga tikai vienu mēnesi - tā man daži varas pārstāvji piesējās.

Tāpat tagad ir stipri atvieglota caurlaides noformēšana kopmītnēs, mums pat uzreiz uz trīs mēnešiem pagarināja. Līdz šim tikai uz mēnesi formēja. Būtiski arī, ka tagad varam nopirkt studentu mēnešbiļeti metro un citos transportlīdzekļos, ja vajag. Studenta mēnešbiļete metro maksā ~300 RUB (~5Ls), parasti mēnesī nobraukāju ~1500 RUB (~25Ls). Ir neliela atšķirība, vai ne?

Poliklīnika Nr. 202 – 2. daļa, nobeigums

Poliklīnika, poliklīnika, poliklīnika. Uzreiz pēc otrreizējās atbraukšanas ar sajūsmu rakstīju, cik raiti tur viss notiek un prognozēju, ka nedēļas laikā man būs spravka, ka esmu vesels un HIV negatīvs. Optimists...

Aizķeršanās sākās brīdī, kad man asinīs uzrādījās paaugstināts cukura līmenis. Man gan nav ne mazākā nojausma, ko tas īsti nozīmē, bet pirkstā duršanu nācās atkārtot. Izrādās, ka pirms asins analīzēm nedrīkst ēst. Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Pirkstā iedurt, protams, var tikai nākamajā rītā, jo to viņi dara tikai no rītiem. Par cik steigas nebija, pēc rezultāta gāju pēc pāris dienām, nevis nākamajā rītā, ar domu, ka nu gan visam jābūt.

Māsiņa-administratore izmeklējās, bet attiecīgais papīrīts nav. Atzina, ka tas ir dīvaini, gan jau kaut kur aizķēries, lai es atnāku rīt. Nākamajā dienā, protams, papīrs nav. Nu jau cita māsiņa saka, ka tas nekas, viņa rīt man laboratorijā uztaisīšot rezultātu kopiju. Nākamajā dienā (varbūt pēc pāris dienām, neatceros vairs, jo pilnīgi katru dienu tur negāju, galu galā man ir arī lekcijas, kuru dēļ nevaru visu laiku dzīvot poliklīnikā) tur jau sēž cita māsiņa, kura par iepriekšējo māsiņu teikto neko nezina, mans papīrīts atrodams nav. Nekas, viņa man rīt uztaisīs kopiju un atstās tepat, lai tik ienāku un paņemu. Jā, uzminējāt – nākamajā dienā sēž cita māsiņa, rezultāta nav, lai pienāku rīt, noteikti būšot. Man jau sajuka, cik reizes es tā gāju, bet beigās tomēr to atbildi dabūju, cukura līmenis ok, vēl kādu laiku dzīvošu, bet kādas pāris nedēļas jau atkal tā staigājot ir paskrējušas.

Paralēli akcijai „analīžu rezultāti” notika akcija „dermatologs”. Atšķirībā no citiem ārstiem, kuri pieņem katru dienu no rīta līdz vakaram, dermatologs pieņem divas reizes nedēļā pa trim stundām. Tajā dienā, kad viņš ir no rītiem, es nekādi netiku, jo tad man ir svarīgas lekcijas. Mēģināju viņu noķert tajās dienās, kad viņš ir pēcpusdienā upurējot tikai vienu lekciju. Lieki piebilst, ka viņš ir visai pieprasīts, jo spravkas vajag visiem, pa vidu maisās vēl tie, kuriem vajag viņa spravku, lai drīkstētu apmeklēt peldbaseinu. Rezultātā pie viņa durvīm pulcējas aptuveni  40 cilvēki jau stundu pirms pieņemšanas sākuma.

Nezinu, ko viņš tur iekšā ar katru dara, bet procedūra ir ļoti ilga. Pa vidu viņš ik pa brīdim kaut kur aizskrien ar kaut kādiem papīriem, atpakaļ atskrien pēc laba laiciņa. Trīs stundu laikā viņš spēj pieņemt 10 cilvēkus – to mēs vienreiz intereses pēc izskaitījām. Vēl tur tāda nianse, ka pie viņa var nākt tikai ar asins analīžu rezultātiem, kuri nav vecāki par mēnesi. Par to, protams, neviens nekur iepriekš nebrīdina. Tad viņš neveiksminieku, kurš nogaidījies rindā, bet tās analīzes nav, ved ārā no kabineta, ved pie planšetes, kas ir kādus piecus metrus no viņa kabineta durvīm un lepni rāda – te taču viss ir rakstīts, kāpēc jūs nelasāt? Būtu vismaz pie durvīm to zīmīti piespraudis. 

Tādējādi trīs vakarus ar nedēļas intervālu (nu citreiz arī ar divu nedēļu, jo bija jau arī citas lietas, par ko domāt, piemirsās man tas ādas speciālists) notusējos pie viņa durvīm, tā arī iekšā netiku. Laimīgi arī atjēdzos, ka mēnesis ir paskrējis, manām asins analīzēm termiņš ir beidzies, spravka man tā arī nav. Ko darīt?

Eju uz to pieņemšanas telpu, kurā notiek sākotnējā uzklausīšana/tālāknosūtīšana/analīžu rezultātu izsniegšana/papīru rakstīšana u.tml. lietas. Patrāpījās tur gados vecāka kundzīte, kura pateicoties tam, ka biju tur biežs un regulārs viesis, mani jau pazina. Izstāstīju viņai savu bēdu stāstu un liku saprast, ka man tā poliklīnikas dzīve jau ir reāli noriebusies. Šī saka, ka bez dermatologa nekādi, bet sāk zvanīties kaut kam tur un konsultēties. Pēc pāris zvaniem noskaidrojās, ka  ja nav acīmredzamu problēmu, tad manā gadījumā dermatologa vietā atzinumu var dot arī gala slēdzienu dodošais terapeits. Tad viņa vēl kaut kam tur pazvana un seko kaut kas pilnīgi neticams.

Kundzīte bezmaz vai paņem mani aiz rokas, izved gaitenī, paved garām diezgan pagarai rindai pie kādām durvīm, ieved kabinetā un tur sēdošajai dakterei (paspēju uz durvīm izlasīt, ka tā ir galvenā terapeite) saka – saraksti šitam puikam spravku, citādi viņš jau te pie mums galīgi nomocījies! Daktere piecu minūšu laikā uzmeta aci visiem iepriekšējo doku atzinumiem, izmērīja asinsspiedienu, „paklausījās” mani, saspieda spiedogus, parakstījās, un man pēc nieka pusotra mēneša regulāras dzīvošanās pa poliklīniku tagad ir izziņa, ka man nekas nekaiš un drīkstu turpināt studijas MVU!

Man atkal ir pase!

Pēc trīs nedēļu nervozas gaidīšanas man tagad atkal ir pase. Ar visu migrācijas karti. Pie tam ar reģistrāciju un daudzkārtējo mācību vīzu iekšā, uz deviņiem mēnešiem! Beidzot atkal es šajā valstī uzturos legāli, un man nebūs bail no miličiem! Varu atviegloti nopūsties, ka vismaz šīs lietas beidzot ir sakārtojušās, un kādu laiku par to nebūs jādomā.