Ziemassvētku koncerts

Ar Ziemassvētkiem (pareizticīgo) te ir tā, ka tie galīgi nesakrīt ar katoļu un luterāņu Ziemassvētkiem. Ja Latvijā Ziemassvētki ir pirms Jaungada, tad Krievijā tie ir uzreiz pēc tā. Šogad pat no 1. līdz 10. janvārim ir brīvdienas, visiem, nevis tikai skolēniem un studentiem. Arī eksāmenu sesija ir nevis janvārī, kā pierasts Latvijā, bet sākas decembra vidū un turpinās līdz pašam Jaungadam, un pat dažas dienas janvārī. Par cik līdz 10. janvārim brīvdienas, tad pēdējie eksāmeni mums būs 11. un 13. janvārī. Bēdīgākais tajā visā ir tas, ka netiku uz Latviju šajā laikā, kā to kādreiz biju plānojis, jo skriet uz nedēļu uz Latviju un tad uzreiz atpakaļ uz Maskavu, un tad atkal uz Latviju nav nekāda jēga, būtu tikai lieka naudas izsviešana.

Tā nu esmu Maskavā bez nekādas svētku sajūtas ar apziņu, ka Latvijā visi svin. Taču pateicoties Oļesjas gādībai izdevās apmeklēt lieliskāko Ziemassvētku koncertu, kādu es savā mūžā līdz šim esmu dzirdējis. Koncerts notika gotikas stilā būvētā diezgan palielā katoļu katedrālē, kuras nosaukumu pārtulkot latviski man pat ir pārāk sarežģīti - Римско-католический кафедральный собор Непорочного Зачатия Пресвятой Девы Марии. Pēc izmēriem katedrāle aptuveni līdzīga Rīgas Domam, pat nedaudz lielāka. Konertzālē atrodas vienas no lielākajām ērģelēm Krievijā.

Koncertā uzstājās Maskavas labākie mūziķi, ar ērģelēm saspēlējās visdažādākie instrumenti - gan pūšamie, gan stīgu - trompete, flauta, saksofons, mežrags, čells, klavesīns, oboja, arfa, pat akustiskā ģitāra. Iespaidīgs solistu dziedājums. Līdz šim man kaut kā sieviešu klasiskā dziedāšana, īpaši soprānu, asociējās ar diezgan neizturamu un diskomfortu radošu spiegšanu, un man vienalga, ka viņas to gadiem ilgi ir trenējušās darīt un tas ir nenormāli augstvērtīgi. Bet šajā koncertā vai nu tā telpas akustika vai ar kaut ko atšķirīgs dziedājums, bet tiešām patika, pirmo reizi mūžā reāli patika. Koncerts notika pustumsā, faktiski tikai sveču gaismā. Ziemassvētku sajūtu pastiprināja mazas eglītes pie katras kolonnas, kuras tiešām gaumīgi izdekorētas ar gaismas diodītēm..To spīdēšana pustumsā radīja īpaši sirreālu atmosfēru. Viss kopā - gan katedrāle, gan koncertzāle, gan zāles noformējums, gan jaudīgās ērģeles un pats koncerts atstāja neaizmirstamu iespaidu. Šāda koncerta dēļ bija vērts palikt Maskavā. Atkal paldies Oļesjai.

Vienīgais, kas nepatika, bija tas, ka cilvēkiem koncerts bija par garu, un otrajā daļā sākās koncerta masveidīga pamešana, kas tomēr krita uz nerviem. Ja sākumā zāle bija pārbāzta, tad beigās 1/3 jau bija prom nesagaidot pēdējos akordus.

Pavēle par uzņemšanu

MVU studenta apliecība

Vēl viens brīnums. Pēc trīs mēnešu (!) gaidīšanas un nemitīgiem solījumiem, ka tuvāko dienu laikā noteikti jābūt, fakultāte no rektorāta ir saņēmusi rektora pavēli par mūsu uzņemšanu augstskolā. Fakultātes vadība saka, ka tas ir labi, jo pagāšgad viņi šādu pavēli esot saņēmuši februārī. Nepagāja ne nedēļa kopš pavēles saņemšanas, kad mums arī izsniedza studentu apliecības un ieskaišu grāmatiņas. Jā, te vēl saglabājies tāds relikts, kā ieskaišu grāmatiņa, kas Latvijā jau vismaz 10 gadus vairs nav sastopams. Un studenta apliecība arī veclaicīga, kā vāciņi. Plastikāta kartītes te tik ātri diez vai būs.

Lai tur kā, bet vienalga par to liels prieks, jo tagad vairs katru reizi pie fakultātes vai kopmītņu ieejas nav ilgi jāloka vaļā A4 izmēra spravka, ka tiešām esmu students, un šad tad jāskaidro pie ieejas dežurējošajiem miličiem, kāpēc man vēl aizvien nav apliecības. Spravka it kā esot derīga tikai vienu mēnesi - tā man daži varas pārstāvji piesējās.

Tāpat tagad ir stipri atvieglota caurlaides noformēšana kopmītnēs, mums pat uzreiz uz trīs mēnešiem pagarināja. Līdz šim tikai uz mēnesi formēja. Būtiski arī, ka tagad varam nopirkt studentu mēnešbiļeti metro un citos transportlīdzekļos, ja vajag. Studenta mēnešbiļete metro maksā ~300 RUB (~5Ls), parasti mēnesī nobraukāju ~1500 RUB (~25Ls). Ir neliela atšķirība, vai ne?

Poliklīnika Nr. 202 – 2. daļa, nobeigums

Poliklīnika, poliklīnika, poliklīnika. Uzreiz pēc otrreizējās atbraukšanas ar sajūsmu rakstīju, cik raiti tur viss notiek un prognozēju, ka nedēļas laikā man būs spravka, ka esmu vesels un HIV negatīvs. Optimists...

Aizķeršanās sākās brīdī, kad man asinīs uzrādījās paaugstināts cukura līmenis. Man gan nav ne mazākā nojausma, ko tas īsti nozīmē, bet pirkstā duršanu nācās atkārtot. Izrādās, ka pirms asins analīzēm nedrīkst ēst. Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Pirkstā iedurt, protams, var tikai nākamajā rītā, jo to viņi dara tikai no rītiem. Par cik steigas nebija, pēc rezultāta gāju pēc pāris dienām, nevis nākamajā rītā, ar domu, ka nu gan visam jābūt.

Māsiņa-administratore izmeklējās, bet attiecīgais papīrīts nav. Atzina, ka tas ir dīvaini, gan jau kaut kur aizķēries, lai es atnāku rīt. Nākamajā dienā, protams, papīrs nav. Nu jau cita māsiņa saka, ka tas nekas, viņa rīt man laboratorijā uztaisīšot rezultātu kopiju. Nākamajā dienā (varbūt pēc pāris dienām, neatceros vairs, jo pilnīgi katru dienu tur negāju, galu galā man ir arī lekcijas, kuru dēļ nevaru visu laiku dzīvot poliklīnikā) tur jau sēž cita māsiņa, kura par iepriekšējo māsiņu teikto neko nezina, mans papīrīts atrodams nav. Nekas, viņa man rīt uztaisīs kopiju un atstās tepat, lai tik ienāku un paņemu. Jā, uzminējāt – nākamajā dienā sēž cita māsiņa, rezultāta nav, lai pienāku rīt, noteikti būšot. Man jau sajuka, cik reizes es tā gāju, bet beigās tomēr to atbildi dabūju, cukura līmenis ok, vēl kādu laiku dzīvošu, bet kādas pāris nedēļas jau atkal tā staigājot ir paskrējušas.

Paralēli akcijai „analīžu rezultāti” notika akcija „dermatologs”. Atšķirībā no citiem ārstiem, kuri pieņem katru dienu no rīta līdz vakaram, dermatologs pieņem divas reizes nedēļā pa trim stundām. Tajā dienā, kad viņš ir no rītiem, es nekādi netiku, jo tad man ir svarīgas lekcijas. Mēģināju viņu noķert tajās dienās, kad viņš ir pēcpusdienā upurējot tikai vienu lekciju. Lieki piebilst, ka viņš ir visai pieprasīts, jo spravkas vajag visiem, pa vidu maisās vēl tie, kuriem vajag viņa spravku, lai drīkstētu apmeklēt peldbaseinu. Rezultātā pie viņa durvīm pulcējas aptuveni  40 cilvēki jau stundu pirms pieņemšanas sākuma.

Nezinu, ko viņš tur iekšā ar katru dara, bet procedūra ir ļoti ilga. Pa vidu viņš ik pa brīdim kaut kur aizskrien ar kaut kādiem papīriem, atpakaļ atskrien pēc laba laiciņa. Trīs stundu laikā viņš spēj pieņemt 10 cilvēkus – to mēs vienreiz intereses pēc izskaitījām. Vēl tur tāda nianse, ka pie viņa var nākt tikai ar asins analīžu rezultātiem, kuri nav vecāki par mēnesi. Par to, protams, neviens nekur iepriekš nebrīdina. Tad viņš neveiksminieku, kurš nogaidījies rindā, bet tās analīzes nav, ved ārā no kabineta, ved pie planšetes, kas ir kādus piecus metrus no viņa kabineta durvīm un lepni rāda – te taču viss ir rakstīts, kāpēc jūs nelasāt? Būtu vismaz pie durvīm to zīmīti piespraudis. 

Tādējādi trīs vakarus ar nedēļas intervālu (nu citreiz arī ar divu nedēļu, jo bija jau arī citas lietas, par ko domāt, piemirsās man tas ādas speciālists) notusējos pie viņa durvīm, tā arī iekšā netiku. Laimīgi arī atjēdzos, ka mēnesis ir paskrējis, manām asins analīzēm termiņš ir beidzies, spravka man tā arī nav. Ko darīt?

Eju uz to pieņemšanas telpu, kurā notiek sākotnējā uzklausīšana/tālāknosūtīšana/analīžu rezultātu izsniegšana/papīru rakstīšana u.tml. lietas. Patrāpījās tur gados vecāka kundzīte, kura pateicoties tam, ka biju tur biežs un regulārs viesis, mani jau pazina. Izstāstīju viņai savu bēdu stāstu un liku saprast, ka man tā poliklīnikas dzīve jau ir reāli noriebusies. Šī saka, ka bez dermatologa nekādi, bet sāk zvanīties kaut kam tur un konsultēties. Pēc pāris zvaniem noskaidrojās, ka  ja nav acīmredzamu problēmu, tad manā gadījumā dermatologa vietā atzinumu var dot arī gala slēdzienu dodošais terapeits. Tad viņa vēl kaut kam tur pazvana un seko kaut kas pilnīgi neticams.

Kundzīte bezmaz vai paņem mani aiz rokas, izved gaitenī, paved garām diezgan pagarai rindai pie kādām durvīm, ieved kabinetā un tur sēdošajai dakterei (paspēju uz durvīm izlasīt, ka tā ir galvenā terapeite) saka – saraksti šitam puikam spravku, citādi viņš jau te pie mums galīgi nomocījies! Daktere piecu minūšu laikā uzmeta aci visiem iepriekšējo doku atzinumiem, izmērīja asinsspiedienu, „paklausījās” mani, saspieda spiedogus, parakstījās, un man pēc nieka pusotra mēneša regulāras dzīvošanās pa poliklīniku tagad ir izziņa, ka man nekas nekaiš un drīkstu turpināt studijas MVU!

Man atkal ir pase!

Pēc trīs nedēļu nervozas gaidīšanas man tagad atkal ir pase. Ar visu migrācijas karti. Pie tam ar reģistrāciju un daudzkārtējo mācību vīzu iekšā, uz deviņiem mēnešiem! Beidzot atkal es šajā valstī uzturos legāli, un man nebūs bail no miličiem! Varu atviegloti nopūsties, ka vismaz šīs lietas beidzot ir sakārtojušās, un kādu laiku par to nebūs jādomā.

Vakar sajutu kosmosu

Vakar Oļesja mani izveda pastaigāties pa Maskavu. Apmeklējām Kosmonautikas muzeju (Мемориальный музей космонавтики). Ko tik tur nevarēja apskatīties!

Jau pats muzeja interjers izveidots tā, ka rodas patiesi sirreāla sajūta.  Šādu efektu rada  tumšie, kā  debesis ar zvaigznēm veidotie griesti un izgaismojums. Vairākās ekspozīcijās redzams viss, kas saistīts ar kosmosa apgūšanu. Autentiski pirmo apguvēju dokumenti un pieraksti, Cialkovska un Koroļova privātās lietas, meteorītu fragmenti, dažādu lidaparātu, orbitālo staciju, mākslīgo pavadoņu un raķešu maketi, Zemes fotogrāfijas no kosmosa,  kosmiskai tēmai veltītas gleznas. Apskatāmi un pa kluso pat aptaustāmi (eksponātus ar rokām aiztikt nedrīkst) arī autentiski kosmosu izlidojušie melni apdeguši lidaparāti un atgriešanās kapsulas, no kuriem vēl aizvien uzvēdī sviluma smaka. Plašā klāstā redzami visdažādākie skafandri, spectērpi un citi kosmiskie atribūti.

Muzejā ir iespēja arī ieiet un no iekšpuses apskatīties kosmosa kuģi "Mir-3". Šaurs jau viņš ir, nezinu, kā tur var pavadīt ilgu laiku. Guļamvietas tur nemaz nav, jo bezsvara stāvoklī esot vienalga, kur un kā aizmigt.  Kuģī apskatāms arī kosmiskais WC.

Kosmosa muzeja iekšskats

Nostaigājām pa muzeju kādas trīs stundas, tik daudz tur visa kā. Ja gadās būt Maskavā, iesaku apmeklēt. Metro stacija "ВДНХ", muzejs atrodas pie pašas stacijas, jāpāriet tikai pāri ielai, atpazīstams pēc augsta un redzēta pieminekļa, kas attēlo raķetes lidojumu debesīs. Biļete maksā tikai 100 RUB (~1,70 Ls). Man, kā Krievijas augstskolas studentam, ieeja vispār bija par velti.

Tāda tā ВДНХ izskatās

Izgājām arī līkumu pa pašu "ВДНХ". Abreviatūra ir saīsinājums no выставка достижений народного хозайства (tautsaimniecības saniegumu izstāde). Izstāde izpaužas kā diezgan liela teritorija, kurā atrodas daudz dažādi paviljoni. Galvenā ieeja ir caur lielu arku. Padomju laikos šajos paviljonos katra republika demonstrēja savus tautsaimniecības sasniegumus. Oļesjas vecmāmiņa savulaik no Latvijas tur braukusi un demonstrējusi savu supergovi. Tagad šis komplekss ir noplucis, paviljonos tirgo dažādas preces, apģērbu, elektroniku u.tml. "ВДНХ" ir pārvērties par tirdzniecības centru. Vairāki paviljoni vispār ir pamesti, stikli izsisti un logi aizsisti ar krusteniskiem dēļiem. Žēl, jo daži no tiem ir tiešām ar ļoti interesantu fasādi un skulptūrām, īsti arhitektūras pieminekļi.

Vēlreiz milzīgs paldies Oļesjai par šo ekskursiju! 

P.S. Par Oļesju man te vairāki jautā. Oļesja dzīvo Maskavā, ļoti labi runā latviski, viņas mamma ir latviete. Oļesja darbojas mārketinga jomā un vismaz reizi gadā gadā brauc uz Latviju. Kā es ar viņu iepazinos? Izlasiet vēlreiz beigas ierakstam par Reiter Līg un Valodu festivālu.

Trīs kvalitatīvas dienas Sankt-Pēterburgā

Kā jau daži zin, pagāšnedēļ brīvprātīgi-piespiedu kārtā devos uz Sankt-Pēterburgu, lai piedalītos starptautiskā jauno žurnālistu forumā "Kultūru dialogs 2010". Forums bija veltīts jaunajiem medijiem, to saturam, satura monetizācijai un mediju konverģencei. Sajutāt, kādus gudrus terminus jau esmu samācījies?

Svētdienas vēlā vakarā ar vilcienu izbraucām no Maskavas, pirmdienas rītā jau pamodāmies Pēterburgā. Pie stacijas jau gaidīja autobuss, kurš mūs aizveda uz mītnes vietu - viesnīcu "Azimuts". Šajā ziņā jau ļoti cienīgi - ar kājām vispār nekur nebija jāiet, visur vadāja ar autobusu. Pusstundas laikā vajadzēja būt kaujas gatavībā, lai dotos uz Ermitāžu, foruma norises vietu. Viss jau būtu labi, tikai ļoti gribējās gulēt, jo vilcienā diez ko īsti pagulēt nesanāca.

Ierodoties Ermitāžā mūs sagaidīja vairāki reportieri un filmēšanas grupas, plus savas kameras un visus verķus uzreiz lika lietā arī ar mums kopā no Maskavas atbraukušās dažādu republiku televīziju filmēšanas grupas. Tā nu visi draudzīgi metās viens otru filmēt un intervēt. Diezkas jau īstenībā nav, kad brīdī, kad vēl īsti neesi pamodies, tā jau nesaproti īsti, kas notiek, tev sejā pāris kameras un mikrofoni, un jāmēģina gudri atbildēt uz kaut kādiem āķīgiem jautājumiem, pietam gudrā doma jānoformulē krievu valodā. Ne visai veiksmīgo rezultātu var redzēt šeit, Maskavas TV Centrs sižeta beigās. Pēc tam nācās atbildēt vēl uz vairāku radio žurnālistu jautājumiem. Nekad nebiju aizdomājies, cik dažādi ir mikrofonu-diktafonu risinājumi.

Ermitāžas Teātra zāle

Pēc tam, kad visi viens otru bija izfilmējušies un izintervējušies, bedzot forums varēja sākties. Kopumā jāsaka, ka atmosfēra bija laba, nesamākslota un draudzīga. Kā dalībnieki bijām mēs, Lomonosova skolas žurfaka maģistranti, Pēterburgas Valsts universitātes žurfaka maģistranti un aspiranti, kā arī vēl dažu augstskolu studenti, mediju pārstāvji un interesenti. Norises vieta, Valsts Ermitāžas Teātra zāle - pagaidām greznākā vieta, kur jebkad esmu bijis šāda veida pasākumos.

Ermitāžas Teātra zāle

Jautri bija tas, ka katram vajadzēja brīvprātīgi-piespiedu kārtā arī uzstāties. Ko un kā tur stāstīt? Uz šo jautājumu mums atbildēja - nu paskatieties foruma plānu, tur par tām tēmām arī kaut ko izdomājiet, vienalga, ko. Tā arī nācās improvizēt, jo par cik uz tādu forumu neviens no mums bijis nebija, tad nebija skaidrs, kadā līmenī, cik sarežģīti, un ko galu galā citiem būtu interesanti dzirdēt. Bet nu neko, plus mīnus visi no manējiem norunāja kaut ko diezgan sakarīgu. Es biju sagatavojis īsu un kodolīgu prezentāciju, kurā visus iepazīstināju ar resursiem, kur var iegūt info par Latvijā notiekošo krievu valodā, jo runājoties ar kursa biedriem bija skaidrs, ka vairums vispār neko nezin, daži zin un izmanto DELFI krievu versiju, bet mums taču ir vēl TVNET, DB.LV u.c., kur ir arī krieviskās versijas. Kā par brīnumu, daži pēc tam man teica, ka šī info tiešām esot bijusi jauna un noderīga.

Līdzīga tēma bija Rutube.ru redaktorei Jekaterinai Sapovič, uzstājāmies kopā

Forumā uzstājās vēl dažādi interesanti cilvēki. Pakavēšos pie dažiem. Visinteresantākais laikam bija Krievijas mediju monstrs, šobrīd vispelnošākās avīzes un arī portāla "Komsomoļskaja Pravda" galvenais redaktors un boss Vladimirs Sungorkins (Владимир Николаевич Сунгоркин). Viņš dalījās ar savu pieredzi un atziņām, apvienojot "KP" drukātās un elektroniskās versijas. Lietas sauca īstajos vārdos, neslēpa, ka viņš ar "KP" taisa biznesu, galvenais ir pārdot saturu, un ka kaut kādi ētikas jautājumi viņam īpaši neinteresē.

Interesants bija arī Andrejs Miļohins (Андрей Милёхин), pētījumu holdinga "Romir" prezidents. Viņš savukārt stāstīja par problēmām, ar kurām saskaras veicot pētījumus dažādās valstīs un republikās vienlaicīgi. Aicināja arī vienmēr rūpīgi izvērtēt dažādus medijos publicētos skaitļus, jo lielākā daļa no tiem neesot pareizi, esot izrauti no konteksta, kaut kādi starprezultāti u.tml. Bieži vien viņš medijos redzot atsauces uz savu kompāniju, bet skaitļi absolūti neatbilstot patiesībai, par ko viņam vislielākais izbrīns. Savā ziņā viņš pārmeta žurnālistiem neprofesionalitāti un aicināja jaunos žurnālistus šādas kļūdas nepieļaut.

Labs pētījums bija lietuviešu meitenei no Pēterburgas Valsts universitātes. Viņa bija salīdzinājusi Lietuvas valdības ārpolitikas nostādnes un valstsvīru izteikumus ar to, kas parādās Eiropas medijos un Krievijas medijos. Rezultāti ļoti interesanti - vairumā gadījumos publikācijas pilnīgi pretējas tam, ko sludina Lietuvas valstsvīri. Bija patīkami dzirdēt, ka Latvijai un Igaunijai šajā gadījumā situācija esot daudz labāka.

Pacēlās arī jautājums par to, ka NVS republikās nacionālā valoda ir retums, tajā runā ļoti maz, un ja arī runā, tad rakstīt vairs neprot. Īpaši Kirgizstānā, Tadžikistānā un Kazahstānā. Bet arī citur īpaši spīdoši nav. Tas man lika aizdomāties, īpaši 18. novembra priekšvakarā, cik tomēr lieliski, ka mums, Latvijā, un arī Lietuvā un Igaunijā ir sava valoda, ka esam to nosargājuši. Vairākām NVS valstīm, izskatās, ka vilciens ir aizgājis, un tur neko vairs izdarīt nevar. Daudzmaz normāla situācija vēl ir Armēnijā, Azerbaidžānā un Ukrainā.

Jā, un abus vakarus vakariņas un ballīte "Virs Pēterburgas jumtiem" viesnīcas "Azimut" 18. stāvā. Te notika īstais kultūru dialogs un brāļošanās. Iepazinos ar visādiem cilvēkiem no visādām televīzijām un citiem medijiem. Lieki piebilst, ka šīs brāļošanās ielilga līdz vēlai naktij. Tik daudz visa kā, ko pārrunāt un ko izjautāt vienam par otru. Nācās kliedēt arī šādus tādus mītus par Latviju. Piemēram, ka bezmaz vai lielākais apvainojums esot, ja zvanot uz Latviju, ar latvieti runājot krieviski, obligāti vajagot runāt angliski. Izstāstīju, ka tik traki jau nemaz nav. Sapazinos arī ar radio "Brīvība" žurnālisti un raidījumu vadītāju Jeļenu Rikovcevu (Елена Рыковцева). Izstāstīju viņai arī savus piedzīvojumus uzsākot studijas Maskavā. Jeļenu mans stāsts tā ietekmēja, ka otrā dienā viņa par to jau stāstīja tiešraidē visai Krievijai. Te var izlasīt atreferējumu, ja ir pacietība tik garu tekstu lasīt. 

Vēl vakaros demonstrēja šādas tādas studentu veidotas dokumentālās filmas. Īsts grāvējs bija vienkāršu Pleskavas džeku veidota filmiņa ar nosaukumu "Maskava bez cenzūras" (Москва без цензуры). Šis darbs saņēmis augstāko vērtējumu kaut kādā prestižā konkursā. Filma ir par Maskavu, nevis Krievijas galvaspilsētu, bet mazu, pamestu ciemu ar tādu pašu nosaukumu kaut kur Pleskavas apgabalā, tur dzīvojošajiem vecajiem cilvēkiem, viņu dzīvi u.tml. No vienas puses it kā jautri, no otras puses dziļš traģisms. Kaut vai viena tantuka frāze, ka viņu neņēma slimnīcā, esot pateikuši, ka viņai jau 85, pārāk veca, lai brauc nomirt atpakaļ uz mājām. Šo es iesaku noskatīties, ja rodas tāda izdevība.

Pēdējā, trešajā dienā filmēšanas grupām ekskluzīvā kārtā ļāva filmēt un fotogrāfēt Ermitāžu. Cik sapratu, parasti to nemaz tā neļauj darīt. Par filmētājiem un fotogrāfētājiem varēja uzdoties arī citi interesenti, kas gribēja pabaudīt mākslu. Vairāk kā trīs stundas novazājos pa turieni, līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Tie, kas bijuši, jau zin, ka tur jau mēnesis jāstaigā, lai sāktu kaut ko saprast, pārāk daudz tur visa kā visādos veidos gan pie sienām, gan uz sienām, gan uz griestiem, gan pie griestiem, uz grīdas, grīdā, vitrīnās, pat uz plazmas ekrāniem demo filmas rāda.

Vakarā bija pieņemšana viesnīcā "Oktjabrjskaja", kuru rīkoja Sankt-Pēterburgas pilsētas vadība. Faktiski jau parasts furšets ar neskaitāmiem tostiem un savstarpējām uzslavām, bet garšīgas gan tās uzkodas bija, vīniņam arī nebija ne vainas. 

Nemanot bija pienācis šķiršanās brīdis, jo mums drīz vilciens uz Maskavu. Protams, ka skumji, visi tā sadraudzējušies, ka nezināja, ko tagad iesākt. Daži emocionālākie pat apraudājās. Viens operators, laikam no Tadžikistānas, lai varētu pārdzīvot atvadīšanos, pat aizgāja uz bāru 100 gramus ieraut un tad šņukstot nāca ar visiem apkamties.

Pēdējais piedzīvojums stacijā. Man šobrīd formējas kārtējais mācību vīzas pagarinājums. Noformēšanai ir paņemti visi mani dokumenti - pase kopā ar vīzu, reģistrācija. Faktiski esmu bez dokumentiem, kas Krievijā ir kaut kas neiedomājams. Šī iemesla dēļ vienubrīd nopietni apsvērām iespēju, ka man tā Pēterburga nesanāks, bet beigās tomēr ekspertu konsilijs nolēma, ka it kā nekam nevajadzētu būt, robežu taču nešķērsosim. Protams, ir man spravka, ka tas viss ir migrācijas dienestā vai kur tur, pases kopija, spravka, ka esmu students. Nu jā, un stacijā, ejot uz vilcienu, man miliči klāt - seržants tāds un tāds, lūdzu uzrādiet dokumentus! Domāju, ka nu gan esmu ielidojis, nu tik būs. Uzreiz šiem saku, ka pases man nav, bet man ir kaudze ar visādām spravkām, un rādu šim visu. Seržants paskatījās, paprasīja, ar kādu mērķi esmu te ieradies, tad ātri visu atdeva atpakaļ un novēlēja laimīgu ceļu. Pilnīgi neticami. 

Tādas lūk trīs brīnišķīgas dienas, daudz iespaidi, iepazīšanās, kontakti, idejas. Ko ar to visu darīt, šobrīd vēl nezinu, bet kas zin', gan jau dzīvē kādreiz noderēs.

Vairāk foto te un te.

Diplomāti, Reiter Līg, Maskavas latvieši un latviski runājošas Maskavas meitenes

Pagājušajā nedēļas nogalē apmeklēju 5. Maskavas Starptautisko valodu festivālu un iepazinos ar dažādiem interesantiem cilvēkiem. Kā es līdz kaut kam tādam nonācu? Vienkārši! vasarā satiku Līgu, pirms braukšanas uz Maskavu viņa iedeva Darjas kontaktus. Maskavā Darja man iedeva Leonīda kontaktus. Kas ir Līga? Kas ir Darja? Tas lai pagaidām paliek mans mazais noslēpums. Kas ir Leonīds? Leonīds ir ļoti interesants cilvēks, Maskavā dzīvojošs latvietis, tulkotājs, latviešu valodas pasniedzējs un popularizētājs, dzied Maskavas latviešu korī "Tālava". Lai arī cik neticami tas nebūtu, viņš ir nevis filologs, bet loģiskās matemātikas (matemātiskās loģikas?) pasniedzējs Maskavas Tehniskajā universitātē.

Tā vārds pa vārdam, un Leonīds man izstāstīja par tuvojošos festivālu, kurā viņš ar saviem audzēkņiem prezentēs arī latviešu valodu. Pie tam galvenokārt to darīs MVU Filoloģijas fakultātes maģistrantes, kuras šo valodu apgūst tikai pāris mēnešus. Savukārt izstāstīt par ventiņu dialektu ieradīsies atraktīvā stāstniece un ventiņu tradīciju zinātāja Līga Reitere (tā Līga, kas iedeva Darjas kontaktus, ir cita Līga). Viņš to stāstīja ar tādu azartu, ka es pavilkos un uzrakstīju par to relīzi Latvijas medijiem. Šie gan diezko atsaucīgi nebija, acīmredzot dienaskārtībā jaunās valdības veidošana u.tml., jo ziņa parādījās tikai Latvijas Avīzē un kādā lokālā i-neta portālā. 

Nogale sākās piektdien ar ekskursiju MVU Galvenās ēkas tornī, kura pašā virsotnē iekārtots Ģeoloģijas muzejs. Ekskursiju par godu Reiter' Līgai bija noorganizējis Leonīds, un uz to uzaicināja vēl dažus interesentus, arī mani. Negaidīts un patīkams pārsteigums bija, ka uz ekskursiju ieradās arī Latvijas vēstniecības darbinieki - atašejs kultūras un mediju jautājumos Maija Bišofa un pats vēstnieks Krievijā Edgars Skuja ar kundzi. Iepazināmies, parunājāmies, ir tagad sakari. Un torņa muzejs arī eksotisks bez gala, bet tas ir jāredz un jāsajūt, jāredz panorāma no virsotnes, te to aprakstīt nav iespējams.

No kreisās - divas latviešu valodas kursu apmeklētājas, Edgars Skuja ar kundzi, Maija Bišofa, Līga Reitere, Leonīds Kotovičs un slavenais Juris Lūsis 

Pēc torņa sekoja ventiņu dialekta prezentācija turpat netālu esošajā MVU Filoloģijas fakultātes studentiem. Pa ceļam uz turieni paspēju viskautko izrunāties ar Reiter Līgu. Ieejot fakultātē iepazinos ar Andri no Liepājas, kurš vairākus gadus studē Maskavas Starptautisko attiecību institūtā. Tāpat beidzot klātienē iepazinos ar Darju, par kuru jau tik daudz jums esmu stāstījis, līdz šim ar viņu biju tikai sarakstījies pa e-pastu. Viņa pilnīgi fantastiskā viedā ir iemācījusies latviešu valodu, pieslīpējusi to pie Leonīda, runā gandrīz vai bez akcenta, ar visām garumzīmēm, turklāt ir ķīmijas monstrs, nevis filologs. Darja regulāri ciemojas Latvijā un kādu brīdi ir arī tur (te?) pastrādājusi Kā pati izteicās, viņai patīk viss, kas saistīts ar Latviju. Cerams, ka neko nesamuldēju, es jau zinu, ka viņa šo lasīs.

Ventiņu dialekta prezentācija bija atraktīva, sirsnīga, Reiter Līg sniedza ieskatu ne tikai izrunas un gramatikas īpatnībās, bet arī novada vēsturē, tradīcijās un tautiskā apģērba atšķirībās, saktās un jostās. Izskatījās, ka studentiem tas viss diezgan labi gāja pie sirds. Beigās pāris dziesmas nodziedāja "11. tramvajs", kurā latviešu tautasdziesmas dzied latviešu valodas apguvēji.  Dziedāšana pieder pie Leonīda īpašās valodas apmācības metodikas. Noslēgumā tējas dzeršana un saviesīgas sarunas.

Svētdien, savukārt, lielais festivāls Čaikovska Valsts konservatorijas Centrālajā  mūzikas skolas ēkā (Центральная музыкальная школа при Государственной консерватории им. П. И. Чайковского). 40 min prezentācijas visas dienas garumā, paralēli, ~70 valodas, visas interesantas, kā lai paspēj to visu apskatīties? Nācās izvēlēties dažas. Protams, gribējās arī redzēt latviešu valodas prezentāciju, auditorijas reakciju uz to. 

Meitenes izstāstīja tīri labi, es tik daudz par latviešu valodu nezinu un nevaru izstāstīt. Pa vidu Līgas un Leonīda komentāri. Prezentācijā iepazinos ar vēl vienu latvieti, kura pasniedz latviešu valodu tajā pašā Starptautisko attiecību institūtā, kurā studē Andris no Liepājas. Sekoja atsevišķa Līgas ventiņdialekta prezentācija, kuru ir aprakstījis kāds sajūsmināts klausītājs. Viņš gan tur putro Latviju ar Lietuvu, bet tas sīkums.

Pēc tam pabiju žestu jeb nedzirdīgo valodas prezentācijā. Tagad beidzot ir aptuvena nojausma, ko viņi tur plātās. Uzzināju visādas interesantas lietas - kā apzīmē burtus, jēdzienus, dažādas darbības, kā tās savieno kopā. Tas viss veidojas no rokas atrašanās līmeņa attiecībā pret ķermeni, attālumā no ķermeņa, kustības virziena, paša ķermeņa stāvokli. "Vecmāmiņa" var pateikt pa burtiem, var parādīt uzreiz ar vienu žestu kombināciju, un tā ar ļoti daudziem jēdzieniem. Tāpat ar cilvēka vārdu - to var pateikt pa burtiem, bet parasti darot tā, ka iedod žestu kombināciju pēc spilgtākajām pazīmēm, piemēram čirkainais ar brillēm, un pēc tam attiecīgo cilvēku sauc tikai tā.

Sekoja tibetiešu valodas apmeklējums, kuru vadīja autentisks tibetietis. Tur katra zīme pati par sevi ir viena skaņa un nozīmē kaut ko vienu, tad viņas liek vinu virs otras līdz pat četrām zīmēm, un katrā gadījumā mainās skaņa un arī vārda nozīme. Nezinu, kā to ir iespējam iemācīties.

Tālāk interesēja ķermeņa valoda jeb neverbālā komunikācija, bet tur es vīlos, jo neko jaunu neuzzināju, likās pat, ka es lektorei varētu pastāstīt vairāk, nekā viņa man.

Turpināju ar senkrievu valodas prezentāciju. Šī bija ļoti interesanta. Lektors demonstrēja un analizēja vienu rindkopu no veca teksta, kurš pilns ar nenormāli seniem vārdiem un burtiem, kuri mūsdienās vairs neeksistē. Nesapratu, kā viņš vispār to varēja izlasīt, tur reāli varēja mēli izmežģīt. Lika atminēt visādus sen lietotus jēdzienus. Polpatadjesatj (šī ir izruna, rakstību, protams, es nevaru atkārtot, jo tādu burtu vienkārši arī kirilicā nav), izrādās, nozīmē bez piecpadsmit minūtēm pieci (16.45).

Noslēgumā noklausījos par sanskritu. Nu tas vispār ir kaut kas prātam neaptverams..Lektors bija džeks, kurš prot kādas 12 valodas, turklāt gados galīgi jauns. Pārsteidzošs fakts, ka tā rakstība radusies relatīvi nesen, līdz tam visus tos nenormāli garos tekstus, sutras, attiecīgi monstri vārds vārdā zinājuši no galvas un nodevuši viens otram no paaudzes uz paaudzi mutiski.

Festivāls beidzās ar nelielu koncertu, kurā starp priekšnesumiem bija iestudēti ... , nezinu, kā to sauc,  starpspēlītes vai kā, kad uznāk divi jaunieši, seko īss dialogs - tu īru deju dejot proti - jā, nedaudz - džeks kaut ko patirinās -  meitene pasmejās - ko tu te āksties - rekur ansamblis tūlīt parādīs, kā jādejo - uznāk ansamblis un nogriež riktīgu īru deju. Bet tās starpspēlītes tādas jaukas, nesamākslotas. Kopumā jāsaka, ka pasākums ļoti labs, labi noorganizēts un interesants. Jāatzīmē sirsnīgā un draudzīgā atmosfēra. Atkal pārliecinājos par to, ka krievi savos pasākumos prot izveidot īpašu atmosfēru, ko jau biju novērojis krievu jauniešu rīkotajos pasākumos uz Peldošās darbnīcas. Kā viņi to panāk, nesaprotu, bet latviešu Sipeniece, Krauze u.tml. var ņemties cik grib, bet tādu atnosfēru viņi nedabū. Varbūt tā ir tā latviešu mentalitāte?

Beigās vēl Leonīds mani ievilka arī furšetā, kur dabūju šampanieša glāzi, un iepazīstināja vēl ar divām feinām meitenēm, kas dzīvo Maskavā, kādreiz ir dzīvojušas Latvijā un tagad cenšas uzturēt latviešu valodas prasmi. Tāda lūk iespaidiem bagāta nedēļas nogale - diplomāti, Reiter Līg, muzejs tornī, Maskavas latvieši, latviski runājošas Maskavas meitenes un daudzas valodas. 

Te īss video par festivālu.

Vai Krievijā būs sava Nirnberga?

Vienu lekciju kursu mums sauc "Žurnālista meistarība". Dzīvē tas izpaužās tā, ka uz lekcijām aicina dažādus ļoti augstas raudzes režisorus, scenāristus un producentus, pamatā dokumentālistus. Tie tad mums stāsta visādus knifus un rāda savus darbus.

Irina Vasiļjeva

Šodien pie mums bija ļoti interesanta dāma, studijas "Фишка фильм" radošā direktore un scenāriste Irina Vasiļjeva (Ирина Борисовна Васильева). No pārējiem viesiem viņa atšķīrās ar ļoti interesantu skatu uz Krievijas sabiedrības dzīvi. Pēc viņas domām ir tā, ka visur citur pasaulē attīstība notiek pa slīpu līkni uz augšu, kaut arī drebelīgu, jo ir kļūdas, no kurām mācās un nākamo reizi nepieļauj. Krievijā, savukārt, attīstība notiekot pa riņķi. Visu laiku ejot pa riņķi, visu laiku uzraujās uz savām kļūdām, bet nekas nemainās, iet tik pa riņķi un atkal uzraujās. Un viņa nevar izskaidrot, kāpēc tā notiek. Savus darbus viņa veido tā, lai liktu Krievijas iedzīvotājiem aizdomāties par šīm problēmām. 

Mums viņa parādīja savu neseno veikumu - dokumentālu filmu ar dažu aktieru piedalīšanos "Nirnberga, kuras nebija" (Нюрнберг, которого не было). Izrādās, ka Padomju Savienībā Hruščova laikā briedis process pret Staļina režīma noziedziniekiem, līdzīgi kā Nirnbergas process pret nacistiem. Reāla personība, Olga Šatunovska (Ольга Шатуновская), kura savulaik reāli cīnījusies un gājusi caur uguņiem un ūdeņiem, lai varu pārņemtu padomes, uz kaut kādu aizdomu pamata kritusi Staļina nežēlastībā. Pēc visu cietumu un izsūtījumu prieku iziešanas nezcik gadu garumā kaut kas viņu pierunājis uzrakstīt savam jaunības laiku cīņu biedram Hruščovam, kurš tajā laikā bija pārņēmis varu, sak' varbūt var pārskatīt viņas uz mūžu piespriesto izsūtījumu. Hruščovs šo uzreiz paņēmis pie sevis par galveno pierādījumu vācēju pret bijušajiem staļinistiem.

Aiz lielā naida Šatunovska divu gadu laikā katru dienu cīnoties ar visu to mafiju, dabūjusi trīs infarktus un savākusi 64 biezus sējumus ar visdažādākajiem pierādījumiem pret visu to kliķi. Pēc viņas datiem no 1935. - 1941. gadam represēti 19,84 milj. cilvēku, no kuriem 7 milj. nošauti, cik vēl gājuši bojā nometnēs, nav zināms. Salīdzināšanai Latvijā ir ~2,3 milj., tātad sešu gadu laikā pa tīro izšauti trīs Latviju iedzīvotāji.

Traģiskākais brīdis un kulminācija bija tad, kad tomēr pēdējā brīdī Hruščovs neizturēja spiedienu un nolēma procesu atlikt uz it kā 15 gadiem, un viss Šatunovskas darbs vējā. Galvenā scenāristes doma tāda, ka ja tas process Padomju Savienībā būtu bijis un visi bijušie un esošie būtu nolikti pie vietas, tad tagad dzīve Krievijā būtu pavisam citādāka.

Vispār filma emocionāli ļoti smaga, kaut arī garums tikai 40 minūtes. Kā tas viss tur bija, kā un cik ātri tajos laikos izlēma cilvēku likteņus un kā tā mafija Šatunovskai pretojās, brīžiem pat līdz apsurdam. Un kā vēl tas viss beidzās... Must see, kā pie mums Latgalē saka, ļoti rekomendēju, ja kādreiz rodas tāda izdevība.

Interesantākais bija tad, kad viņa pateica, ka šo filmu Krievijā cenzūra neļaujot rādīt. Tā cenzūra tā interesanti izpaužoties. Neesot jau tā, ka filmu atrāda kādai komisijai un tā pasaka - nē, šito nerādīsiet nekur. Esot tā, ka kādā skatē parādot, visādas TV uzreiz klāt - nenormāli kruta filma, pirksim, rādīsim nu tik būs! Bet nākamajā dienā pazvanot, sorry, kaut kāds muļķīgs iegansts, bet nē. Un Vasiļjeva ir jau kāds trešais režisors, kas stāsta par šādu situāciju. Taču viņas filmu jau pērkot Izraēla un vēl kaut kādi nopietnie interesenti no ārzemēm. Jā, garlaicīgi viņiem te nav.

Tāds lūk kultūrizglītojošs ieraksts šoreiz. 

Pasniedzēja gandrīz dabū pa galvu - vai Zeva dusmas?

Bija tāds gadījums. Brauc samasvals, pretī žigulis ar tālajiem, žigulis apžilbina samasvalu, samasvals uzbrauc žigulim...

Sēžam lekcijā ar nosaukumu "Pasaules kultūras attīstības etapi". Pasniedzēja aizrautīgi stāsta par Seno Grieķiju, Periklu un Akropoli kā tā laika Grieķijas kultūras uzplaukuma simbolu (5.- 4. gs. BC). Tajā auditorijā logi, pie tam lieli, gandrīz pa visu sienu, atrodas auditorijas priekšā. Pasniedzēja sēž tieši tur, ar skatu pret auditoriju, un attiecīgi ar muguru pret logiem. 

Tajā dienā lija lietus un bija spēcīgas vēja brāzmas. Pēc vienas tādas brāzmas pēkšņi milzīgais logs ar lielu troksni, aizlidinot pa gaisu žalūzijas, atsprāga vaļā, tādējādi gandrīz ar apakšējo malu-stūri trāpot pasniedzējai pa galvu. Faktiski, ja viņa nebūtu paspējusi galvu pieliekt, tad tā arī būtu bijis. Ņemot vērā to ātrumu, kā tas logs atsprāga vaļā, un tā masu, sekas varēja būt ne visai patīkamas. No tā negaidītā skata auditorijā uz kādu brītiņu iestājās kapa klusums, taču ātri vien puikas logu aizvēra, pasniedzēja ātri savācās un lekcija turpinājās, it kā nekas nebūtu bijis. Kulminācija šim incidentam bija brīdī, kad kāds pagriezās un pačukstēja aizmugurējiem: "Это был гнев Зевса!".* 

Kādas pāris dienas pēc tam šarmantā meitene no Serbijas (viņa nav no mūsējā kursa, bet mums atsevišķas lekcijas ir kopējas ar citiem kursiem) izstāstīja, ka tā esot bijusi viņa, kas to logu aizvērusi, bet rokturi neaizgriezusi, jo nevarējusi aizsniegt. Visu nākamo dienu esot pārdzīvojusi, kā būtu, ja nu viņa dabūtu sēdēt cietumā par nejaušu slepkavību.

Tādas, lūk, mums dramatiskas lekcijas mēdz būt. 

* Tās bija Zeva dusmas! (Zevs grieķu mitoloģijā bija debesu un pērkona dievs, visu dievu valdnieks)

Maskava mīl baltiešu akcentu!

Aptuveni šāds tas "Ikarus", tikai pamatīgi izrūsējis un apkvēpis

Šodien biju uz vienu tikšanos, bet par to kādreiz citreiz. Šis stāsts ir par to, ka līdz tuvākajai metro stacijai no tikšanās vietas dažas pieturas bija jāpabrauc ar autobusu. Ja uz turieni aizbraucu ar normālu autobusu, kurā diktors nosauca katru pieturu, tad atpakaļ braucot pagadījās nenormāli izgrabējis vecs "Ikarus", kurā pa spraugām ap durvīm, kur kādreiz bijušas gumijas, iekšā zēģelēja vējš un pamatīgi dīzeļdzinēja dūmi. Tas man atgādināja bērnību. Šajā transportlīdzeklī, protams, nekādas pieturas neviens nesauca.

Bažīgi lūkojos laukā, lai nepabrauktu garām metro stacijai. Te nākamajā pieturā iekāpa divas apaļīgas dāmas ~45 un nostājas man blakus. Domāju - tūlīt viņām uzjautāšu, kad tad tas metro īsti būs. Taču viņas laikam sajuta manus fluīdus, jo viena pagriezās pret mani un tieši jautā - kad tagad būs metro stacija? Es tā arī atbildēju, ka tieši to pašu grasījos jautāt viņām. Šīs abas atplauka platā smaidā un viena saka - прекрасно говориш по русски! Прибалт, да? Я сразу узнала, у меня пару студентов прибалты.* Otra saka - мы очень любим прибалтийский акцент, крута!** Tad šīs kādam citam pajautāja, kad būs metro, izrādījās, ka nākamajā pieturvietā, tā arī draudzīgi šķīrāmies. Tāds lūk šodien mazais jautrais piedzīvojumiņš.

* tu brīnišķīgi runā krieviski! Esi no Baltijas, ja? Es uzreiz atpazinu, jo man daži studenti no Baltijas.

** mums ļoti patīk baltiešu akcents, lieliski!

Poliklīnika Nr. 202, suns ar vārnām, vakariņas un "nav interneta"

Šodien ir piektdiena, kā izrādās, lekcijas nav. Tāpēc šo dienu varēju veltīt formalitāšu kārtošanai. Man nepieciešama izziņa par veselības vispārējo stāvokli un izziņa, ka esmu HIV negatīvs. Par to, ka esmu HIV negatīvs, izziņu jau dabūju Rīgā, Infektoloģijas centrā, lai dabūtu vīzu. Taču šeit es Rīgas izziņu, neskatoties uz to, ka tā ir angļu valodā, varu iebāzt, nu kā lai tā maigi pasaka, kur. MVU atzīst tikai savas, poliklīnikas Nr. 202 izdotas izziņas.

Poliklīnika atrodas tepat blakus, aptuveni desmit minūšu gājienā no Galvenās ēkas. Nu ko, dodos ievērtēt, kā tur ir. Izrādās, ka viss notiek visnotaļ civilizēti un ātri, telpām arī nav ne vainas, viss ir svaigi krāsots, arī mēbeles un aprīkojums atbilst mūsdienu standartiem. Ārsti katru tiešām pārbauda, nav tā, ka tikai formāli paraksta un saspiež zīmogus. Pāris stundu laikā esmu izgājis okulistu, LOR, ķirurgu, neiropatologu, flurogrāfu un nodevis asinis divās vietās, vienā no pirksta, otrā no vēnas. Nezinu, kāpēc to nevar izdarīt vienā vietā. 

Vislabāko iespaidu atstāja neiropatologs, jo man ieminoties pāris vārdos par dažām savām pat nebūtiskām kaitēm, kas man kādreiz bijušas, nolasīja man īsu lekciju, kāpēc tas tā bijis un kā no tā turpmāk izvairīties. Vērtīgi. Ķirurgs, dāma jau gados, izčamdīja visur tā, kā mani līdz šim neviens(-a) nekad nebija čamdījis. Izbrīnija tikai tas, ka analīžu rezultāti būs tikai pēc nedēļas, Rīgā Infektoloģijas centrā HIV analīzes man stundas laikā bija gatavas. Bet nekas, steigas nav, pēc nedēļas ar analīžu rezultātiem pie pēdējā ārsta - terapeita, un izziņai vajadzētu būt gatavai.

Nākot no poliklīnikas redzēju, kā suns apstādījumos ietusē ar kādām piecām vārnām. Suns kaut ko ēda, kas to lai zina, kas tur bija izmests, un ik pa brīdim palaida arī vārnas paknābāt maltīti. Visi kopā izskatījās visnotaļ draudzīgi, jo suns vārnas prom nedzina un vārnas no suņa īsti nebijās.

Vakarā kursa meitenes (visi dzīvojam vienā stāvā un netālu viens no otra) aiz priekiem, ka esmu atbraucis, mani uzaicināja vakariņās, bija savārījušas frikadeļu zupu. Parunājāmies viskautko. Izrādās, mani visi esot ļoti gaidījuši, gan kursa biedri, gan pasniedzēji. Šie jau domājuši, ka es vairs neatbraukšu. Slodze pagaidām pārāk liela neesot, bet garlaicīgi arī nav. Neko daudz es garām palaidis neesot, jo pirmās divas nedēļas pasniedzēji tik to vien darījuši, kā visus pēc kārtas izjautājuši, no kurienes ir, cik bērnu ģimenē u.tml. Tā kā noķert viņus un atgūt iekavēto nebūšot grūti. Un kopmītnes tikai tagad tikko esot izkarojuši, līdz šim esot dzīvojuši pie radiem un paziņām.

Un vēl es visiem atmiņā no pirmās nedēļas esot iespiedies ar to, ka pēc jautājuma, kā kopmītnes, pirmais, ko es traģiskā balsī esot teicis - tur nav inteneta. Pēc tam ik pa brīdim, kad kāds mani pieminējis, un kāds cits nevarējis atcerēties, kurš tas Juris bija, kad atgādināts "nav interneta", uzreiz esot bijis skaidrs, kurš tas ir. Cik es saprotu, tad "nav interneta" tagad bezmazvai ir mana iesauka.

Atpakaļ Maskavā - kopmītnes 5

Beidzot esmu sagaidījis visus divus nepieciešamos dokumentus, dabūjis mācību vīzu un esmu atgriezies Maskavā. Ielūgumu man sūtīja trīs nedēļas (tas bija paātrinātā kārtībā, parasti esot 45 dienas). Tad vēl otra dokumenta, kas apliecina, ka ar studiju apmaksu viss kārtībā, noskanēšanai un atsūtīšanai uz e-pastu vajadzēja četras dienas. Pēc tam astoņās dienās vēstniecība uztaisīja mācību vīzu. Viss notiek tik dinamiski.

Brauciens bija normāls, cik jau nu normāla var būt nepārtraukta kratīšanās 14 stundu garumā. Braucot iekšā Maskavā vēl bija pamatīgs sastrēgums. Nu jau pa pazīstamu maršrutu un jau zināmā veidā devos uz savu jau labi iepazīto mītnes vietu - MVU Galveno ēku.

Milicijas posteni pie vārtiem izdevās veiksmīgi apvārdot, tālāk jādodas uz telpu, kuru atcerēšos līdz mūža beigām - комната номер 5. Pāris dienas iepriekš sazinājos ar žurfaku, dāmas man teica, ka tur viss būšot kārtībā, lai tik eju un saku, kas es esmu, pat nekādus papīrus man nevajag. Likās jau aizdomīgi, nevar būt, ka viss būs tik vienkārši. Kā tad, protams! Ieeju, izstāstu, kas un kā. Atbilde nelaipna, īsa un kodolīga - ja jau es esmu aizbraucis, tad viss, man vajag jaunu norīkojumu no fakultātes, uz redzēšanos!

Vai tiešām man ar visu smago koferi tagad jākuļas uz žurfaku, kad pēc ne visai gulētās nakts un 14 stundu kratīšanās jau tā nav īsti spēka uz kājām nostāvēt?! Tas būtu tieši tas, kas šajā brīdī vajadzīgs. 

Par laimi izdodas sazvanīt žurfaka dāmu, kura atbild par kopmītnēm. Šī saka, ka vajagot būt kaut kādam kopējam sarakstam, pēc kura gandrīz vai viss mūsu kurss esot ievācies burtiski pirms pāris dienām. Eju atpakaļ uz leģendāro telpu, stāstu par kopējo sarakstu. Piektās telpas dāmas tik viegli nepadodas un atbild, ka viņām katru dienu nezcik saraksti, viņas nevar visus atcerēties, bet kļūst jau tādas kā pielaidīgākas. Ja jau esot bijis, tad kaut kur te tam sarakstam jābūt. Viena pat tā kā sāk atcerēties, ka tiešām esot bijusi interesanta grupa ar dažādu republiku pārstāvjiem.  Pa vidu vēl noklausījos, kā viena dāma stāstīja otrai par to, ka rīt viņas visas dabūs brāzienu, jo kāda meitene redz esot mēnesi nodzīvojusi un neesot samaksājusi, kā viņas to varējušas palaist garām. Jā, tiešām brīnums, ņemot vērā visu procedūru, kurai jāiziet cauri. 

Neticami, bet pēc desmit minūšu rakāšanās pa mapēm īstais saraksts atradās! Tālāk jau viss kā pa diedziņu - jau zināmais maršruts grāmatvedība-kase-atpakaļ, un man jau rokā ir caurlaide, kaut arī pagaidu, bet tā labā pagaidu caurlaide, uz veselu mēnesi!

Tālāk atkal pārsteigums, slikts un labs vienlaicīgi. Slikts tādējādi, ka mani apartamenti tagad ir nevis korpusā "Б", kā iepriekš, bet korpusā "Ж". Tas ir vistālākajā stūrī, ja nāk no metro puses. Lai nokļūtu korpusā "Ж", jāiet vai nu apkārt visai galvenajai ēkai, kas varētu būt kāds ~1,5km, vai arī jāiet iekšā korpusā "Б", kā līdz šim, tad uz galveno korpusu "A", tam cauri uz korpusu "B", tam cauri atkal pagalmā, tādā pašā, kāds ir pirms korpusa "Б" (ēkā visi korpusi izkārtoti simetriski), un beidzot esmu korpusā "Ж". Un istaba šoreiz ir tikai piektajā stāvā (iepriekš bija astotajā), un pa logu skats visai necils, nekāda panorāma, tikai iekšpagalms.

Labs pārsteigums tādējādi, ka stāva administratore ir laipna un patīkama. Vēl labāk tas, ka istaba ir krietni labāka, kā iepriekš - tīra, krāsojums svaigāks, grīda arī tīra, WC un duša relatīvi nesen izremontētas, svaigas flīzes un santehnika. Visā gaiteņa garumā un foajē grīdu klāj mīksti paklāji. Koridorā vietām ir tādi atpūtas stūrīši ar lieliem oldschool ādas dīvāniem un klubkrēsliem, kuriem pa vidu arī galdiņš, arī tādā pašā stilā. Pats galvenais, ka ir riktīgi silti, pat karsti. Tā tas ir visā galvenajā ēkā. Varētu pat teikt, ka ir pārāk karsts, taupības nolūkos varēja būt kāds grāds mazāk.

Pagaidām vēl nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet manu apartamentu kaimiņš ir lībietis. Viņš krieviski tā kā saprot, bet nerunā, nedaudz runā angliski, studē ģeoloģiju, ir smaidīgs un pozitīvs. Mēs saprotamies. Prasīja, vai es esmu krievs. Teicu, ka nē, esmu no Latvijas, Rīgas. Šis tādu nosaukumu dzirdēja pirmo reizi mūžā un viņam nebija ne mazākās nojausmas, kur tāda valsts vispār atrodas. Parādīju Google kartē, kur ir Latvija, Baltijas valstis, Skandināvija, šis tāds galīgi domīgs palika.

Vakarpusē vēl aizstaigāju līdz veikalam, tam lielajam. Šoreiz neredzēju nevienu iepirkšanās konfliktu, krustojumā svilpjošais milicis arī nebija. Pat garlaicīgi.

Interneta un sociālo tīklu nozīme esot trimdā

Internets tomēr ir baigā štelle. Esot Maskavā, absolūti nelikās, ka esmu kaut kur prom. Portāli un sociālie tīkli rada iespaidu, ka esmu lietas kursā par visu, kas notiek Latvijā, ko dara draugi. Caur Skype var sarunāties ar tuviem cilvēkiem. Klausījos Radio 101. SWH gan galīgi pa i-netu neiet, gribējās no rītiem panu Kleksi paklausīties, bija tā kā pierasts, pietrūka. 

Es tagad noteikti atklāju kaut ko satriecošu, ko lasītājs nu nekādi nebūtu iedomājies, ja es šo te nebūtu ierakstījis. Te varu piebilst tikai to, ka esot trimdā, interneta iespējas es novērtēju pavisam citādāk.